Sāk vibrēt telefons, zvana modinātājs. Skan melodija, kurai mani vajadzētu ne tikai pamodināt ar smaidu, bet arī nostādīt uz pozitīvas nots. Henks. Cik reāli tas viss ir? Jā, man arī ir gadījušies dažādi brīnumi, bet tomēr, tik daudz un tik bieži un tomēr sirdī tā viena. Sagumzītais palags blakus un es guļu uz dīvāna ar seju putekļos, kur noteikti mīt simtiem un tūkstošiem putekļu ērču. Pārvācos uz lielo spilvenu, rīta spilvens, uz kura var ievilkt malku svaiga gaisa, tas ir jaunavīgi vēss. Henks jau trešo reizi atgādina par sevi. Gaisā lidinās putekļi. No kurienes tie visi rodas, visu nakti esmu gulējis, bet putekļu mākonis kā pēc mežonīgām dejām uz dīvāna? Basām kājām līdz tualetei, vēsā flīžu grīda nedaudz atgriež pie samaņas. Kāds jau ir pamodies pirms manis, grūti ietrāpīt podā, nekas, apslaucīšu ar tualetes papīru. Uzticīgais ledusskapis paver savas smagnējās durvis ar raksturīgu čīkstoņu. Viena pudele. Cigarete uz balkona un atpakaļ gultā, nesakārtojot to. Tikko pamodinātais saprāts tiek ietīts smagnējā miglā, jā, tā ir labi, tā ir pareizi.
Tas nav nekāds dižais putns, viņa spalvas neizceļas ar košumu un apjomiem un viņa apaļie izmēri liekas smieklīgi. Jābarojas ar drazām, atliekām un pamana tevi tikai tad, kad tu čivini krūmājā. Cilvēki domā, ka viņš dzied, taču viņš raud. Viņam patīk stiprs vējš, tad var izplest spārnus un aizvērt acis, ļauties vējam, kas noturēs viņu gaisā un ļaus uz mirkli iesapņoties. Bez jekāda mērķa, vienkārši vienā konkrētā punktā nebūtībā – gaisā. Sapņot par košajām krāsām, par plašajiem laukiem ar trekniem miežiem, kas aiz sava smaguma ir nokāruši savas galvas un, ļaujoties vēja glāstiem, birdina zeltainos graudus sausajā zemē. Iedomāties kā viņš varētu čivināt aiz laimes, atsaukties uz dzīves biedrenes saucienu un pabarot mazos, rūpēties un sniegt savu siltumu.
Sāk vibrēt telefons. Henks. Pozitīvās gaisa vibrācijas ne sūda neiedarbojas, gribas izšķaidīt nodevīgo telefonu pret sienu. Šoreiz neko neslaucīšu, piekāst, piekāst podu, piekāst kaķi, kurš neizpratnē skatās kā saimnieks čurā viņa kastītē. Kaut kur bija jāiet, neatceros. Jau kādu nedēļu kedām ir saplīsušas auklas, džīnas izdilušas tieši šekumā, viens lielāks solis un visi skatītāji varēs vērot kā no manām biksēm izveļas kreisā ola. Sagumzītais krekls, smēķis zobos, pa ceļam atcerēšos kur man bija jāiet. Lifts nedarbojas. Nolāpītais lifts nedarbojas tieši tad, kad man to vajag. Bleķa kaste sabuntojusies pret mani? Kāpnēs saguris jauneklis. Skatoties viņa sejā saskatu sevi. Bikses izdilušas, krekls sagumzīts, kājās netīras un noplīsušas botas, vienaldzīga dūmaka acīs.
- „Zajebisj, kāds tu mums smukiņš šodien esi!”, novelk jauneklis pat neskatoties man sejā. – „Sūda mikrobi mūs novālēs no kātiem, kā es tev saku. Ne citplanētieši kā rāda pa kasti, ne dabas katastrofas, ne kari, bet sūda mikrobi, kā es tev saku, vecīt!”
- „Ko tu tur murmini, āksts tu tāds?”
- Dūmu ievilksi?
Es sekoju viņam līdzi uz viņa dzīvokli. Pamatīgs draņķis visapkārt, izdegušie cigarešu gali nodzēsti pret brūno koka grīdu, papīra maisiņi, avīžu izgriezumi, tukšās konservu kārbas un dedzinoša urīna smaka gaisā. Telpā savākušies cilvēki uz brīdi pārstāj savu nodarbošanos un neuzticīgi nopēta mani.
- „Žani, kas tu debīls esi, kāda velna pēc tu atvilki šito ākstu uz šejieni? Viņš tak mūs visus nodos!”
- „Turi muti, idiņ, un dari savu darāmo! Kur ir manta?” Žanis pēkšņi bija atmodies no savas sapņainās karaļvalsts un izskatījās aktīvs un ļoti darbīgs.
Mantu atnesa neliela auguma meitene ar salipušiem, netīriem matiem un melnām zobu šķirbām, taču visai glītu augumu, cik nu varēja noprast no maisveidīgā ieģērba.
- „Tā ir Inese, Incis, viņa ir mūsu visu sieviete, neboli acis, vēlāk pastāstīšu. Tagad vzrivaj raketu, ha ha”
Izrādījās, ka trīs stāvus zemāk šie ļautiņi bija izstrādājuši kaut kādu plānu, kura nianses man netika atklātas un Inese bija viņu sieviete. Tas ar nolūku, lai pēc iespējas mazāk cilvēku zinātu par viņu nodarbi. Visiem klātesošajiem bija aizliegts komunicēt ar svešiem cilvēkiem līdz plāna izpildei, un jo īpaši ar sievietēm. – „Pēc kniebiena ne tādus vien plānus izstāstīsi savam skuķim” novilka Žanis, izpūšot kārtējo zilgano dūmu. – „Manta ir jāvelk tikai caur spaini, saproti? Nogriežam pudelei dibenu, iemērcējam to spainī ar ūdeni, svilinam, velkam un tad, grūžot atpakaļ velkam dūmu, saprati? Fizika, ibio!”
- „Karoče, lieta ir tāda, tu Zanderu esi dzirdējis?”
- - „Jā”
- „Nu tad redz, mēs te atradām tādu vienu dzīvoklīti, īsts mikrobs, apsardzes nav, mums tas jāklis galīgi nepatīk, saproti? Mēs šovakar iesim tur. Tikai nevienam, savādāk..” Žanis demonstratīvi novilka ar pirkstu gar savu kaklu.
Vakara svaigā gaisa malks reibināja vēl vairāk nekā manta. Silts miers gaisā. Divi cilvēki ar baloniem un papīra turzām rokās dodas tumšajās ielās. Uz turzām uzlīmēti dažādi avīžu izgriezumi un bildes. Baloni apzīmēti ar marķieri un aprakstīti. Cilvēki sper vieglus, klusus soļus un saplūst ar apkārtējo māju sienām un asfaltu.
- „Tu zini, kas tur bija?” klusītiņām jautāja Inese.
- „Nē”
- „Balonus viņi piečurāja un turzas pietaisīja, saproti?”
- „Ne visai”
- „Viņi dzirdēja pa radio kāda ietekmīga cilvēka adresi un tagad rīko savdabīgu protesta akciju. Viņi izsitīs viņa automašīnai stiklu un vienu maisiņu ieliks šofera sēdeklī, otru pie durvīm, balonu iekārs tā, lai, atverot durvis, balons un viss tā sastāvs trāpītu viņam tieši sejā, tagad saproti?”
- „Jā, ha ha, labs!”
- „Taču tev ir jāklusē! Es šovakar palikšu pie tevis kā garants, ka tu klusēsi, saproti? Tas ir ļoti svarīgi.”
Vakarā dzīvoklis izskatās mājīgāks. Mistika iekļauj tumsā paslēptos stūrus, smagais klusums karājas gaisā, apčurātās poda malas nokaltušas. Katru vakaru dīvāns ir jāiepazīst no jauna. Tas, dienas gaitā, it kā iegūst jaunu pieredzi, atsvešinās. Koka konstrukcija nočīkst nolemtības dziesmu. Sūda mikrobi.
Tur, gaisā, ir pavisam savādāk, tur sapņi ir košāki, ilgstošāki un paliekoši. Tur, augšā, izsapņotais ir kā dzīves spilgtākais piedzīvojums. Putns sajūt saules apspīdēto mieža graudu knābī. Tas ir jānes draudzenei, jābaro bērni, putns sajūtas vajadzīgs, mīlēts, šeit viņa lielie apmēri ir, lai sildītu savus mazuļus, par viņu neviens nesmejas un viņš ir lepns. Uz vakaru vējš ir pierimis. Putns pārāk vēlu attaisa savas acis. Viņš ir nokritis uz asfalta un sajūt mutē savu asiņu garšu. Cilvēku gādīgās rokas paceļ viņu un ieliek papīra turzā, uz kuras ir dažādi avīžu izgriezumi un fotogrāfijas..
