Pirmdienas rītā es devos uz banku. Tās kapitālistiskās cūkas neļauj dzīvot vienkāršiem cilvēkiem, piezīžas un nelaiž vaļā. Tādas lielas, mehāniskas zīšanas mašīnas, Bezemociju bērns no svešiem vecākiem, kas beigās izrādās atnācējs no citas pasaules ar bezsaistes enerģijas sūkšanas ierīci. Tāds, sūda Matrikss sanāk. Ieejot bankā tu redzi cilvēkus, dzīvus cilvēkus ar savām raizēm, problēmām un maziem cilvēciskiem prieciņiem. Man pat bija neliels romāns ar bankas darbinieci. Kaut gan, kāds tur romāns, vienkārši ilgstošas brīvdienu kniebšanās tūres. Un viņa bija tāda pati kā citas, tas ir, protams, katra viņa ir savādāka, bet nekā tāda, lai cik dziļi es viņā arī nebūtu, es nesajutu nekādas mehāniskas ierīces, nekādu tranzistoru, komutatoru vai dūcošu maiņstrāvas ģeneratoru. Taču tajā ēkā viņa pārvērtās, uzspiests smaids, mehāniski precīzas kustības un tāda savāda metāliska džinkstoņa balsī. Tur, aiz letes viņa vairs nešķita īsta, pat viņas pupi, ko es spaidīju un atzinu par labiem esot, tur, aiz letes, izskatījās neīsti.
Jau esot pie bankas stūra un blenžot iekšā pa lielo stikla vitrīnu, uz sava pleca sajutu smagnēju rokas pieskārienu. Tas bija Rūdolfs. Rūdis mācījās paralēlajā klesē, videnē. Ja es esmu tas cilvēks, kuru visi uzskata par meža dīvainīti ar lauku seju, tad Rūdis ir tas, no kura baidījos es. Ne jau tā, ka baidījos, bet vienmēr jutos ļoti dīvaini viņa klātbūtnē. Rūdis ir no tiem brīvmāksliniekiem ar vienmēr uzbraucošo attieksmi. Sapīpēties zālīti un parādīt skolotājai pliku dibenu. Un Rūdi par to neviens nesodīja. Varbūt tāpēc, ka bija apnikušas viņa mūždien kliedzoši izbolītās acis, bet varbūt jau bija apnikuši zilumi uz ciskām no visām tām dienām, kad Rūdis tika skolotāju nobārts. Kur Rūdis pazuda pēc skolas beigšanas es nezinu. Vieni stāstīja, ka viņš ir ticis apseglots un nu viņam jau ir divi sīči, otri teica, ka Rūdis jau sen kā tup mentenē.
- Vecīt, bļā, kur tu lūri! Paejam maliņā, šie visu dzird..
Rūdim acis bija izbolītas vēl vairāk nekā parasti, viņa dzīslainās rokas tā arī nelaida vaļā manu plecu. Es tā arī nesapratu, kas un ko dzird un kāpēc Rūdis pret mani attiecas tik bezceremoniāli, kā pret tādu sētas kranci. Tas nedaudz aizvainoja un sarūgtināja, taču mans mulsums no viņa bija pārāks un es klusēju.
- Tā kā tu esi pirmais ko es šodien satieku, tad manā atklāsmē es padalīšos tieši ar tevi. Zini, viss, kam tu dzīvo ir mēsls. Visi mērķi, simpātijas, emocijas, tas viss ir sūds. Tās vērtības ko tev ieborēja tās stulbās učenes, arī ir sūds. Atceries mūsu skolotāju, nu to, resno, Zaharovu, viņa pagaišnedēļ pakārās. Zini kāpēc? Tāpēc, ka viņa tikai tagad saprata, ka tas viss ir sūds. Karjera, mīlestība, sociālais statuss, tas viss ir mazvērtīgāks par mana kranča vējā izpūstajām baltajām kakām.
Skatoties uz Rūdi, es nedaudz sāku smīkņāt. Viņš, savā ziņā, bija mans bērnības elks. Man kā pusim no laukiem tie intelektuālās saziņas šedevri šķita kā ne no šīs pasaules. Uztvere, humors, harizmātiskums, bet tagad.. tagad Rūdis izskatījās pēc aptrakuša bomža ar sēņu žāvēšanas paradumiem.
- Ko tu tur smīni, pimpi!
Rūda roka saspieda manu plecu vēl stiprākā tvērienā.
- Sūda pimpis! Klausies ko es saku. Arī tavas vērtības ir huiņa. Gribi pierādīšu!? Klausies, visa tava dzīve ir mazvērtīgāka kaut vai, salīdzinot, ar daiļdārzniecību. Jā, tieši tā, nelūri uz mani kā aita uz kāpostu kāpuru. Iestādīt un kopt vienu rožu krūmu ir daudz svarīgāk nekā vazāties pakaļ visām tām maukām, ko tu esi drāzis. Padomā pats, tu skrien, domā, ka mīli, kūļājies viņu sulās, bet tad viss, pēc nedēļās jau redzi draugos viņas bildes ar kādu citu čali, kaut arī viņas albūmā nekad nav bijušas tavas bildes. Padomā, ko tas nozīmē? Tikai to, ka stundu pēc tevis, turpat savu locekli ir gremdējis kāds cits. Un tas cits izrādījās svarīgāks. Un labāks. Vienīgais mierinājums ir tāds, ka arī tam pīslim tā sterva būs pielaidusi tripaku. Tad vari sēdēt un ar asarām acīs smieties. Bet roze, viņa ir vienkārši skaista. Viņa mīl, kad tu ar viņu runā, rasas pilītes no viņas lapiņām ir pašas svaigākās, pašas garšīgākās pilītes ko tu jebkad esi baudījis. Saproti par ko es, jākli?
Nebija jau tā, ka es īpaši iedziļinājos Rūda teiktajā, taču viņa pasniegšanas maniere izdzēsa smīnu no manām lūpām. Es tikai mehāniski grozīju galvu, tādējādi liekot Rūdim noprast, lai turpina.
- Un visas pārējās, šķietami nepieejamās, pēc brīža jau tu redzi bildes, kur viņa amzierējās ar ārzemniekiem kā tāda pēdējā padauza. Tu viņai būtu dāvājis savu atklāsmi, savu sirdi, savu siltumu, bet viņa..? Ai, nav jēgas, tu taču pats redzi, ka tas viss ir sūds! Un darbs, karjera!? Viss ir sūds! Tu strādā, izkalpojies, strādā darbā, strādā mājās, skraidi kā tāds šunelis no viena kabineta uz otru.. tas degradē! Paskaties uz savu ādu, pretīgi bāla un ļumīga. Tas viss no darba. Un tad tevi aplauž. Aplauž bezjēdzības sajūta, ka tu staigā uz darbu tikai tāpēc, ka vajag ēst. Nav gandarījuma sajūtas par panākumiem un visi tā saucamie kolēģi iejāj tevi kā cirka poniju. Un visi rēc. Zini taču, ka aiz muguras visi par tevi rēc. Bet tu paskaties, padomā, zini kāds ir gandarījums, kad tu izaudzē pats savu kartupeli. Jā, viss ir tik vienkārši, vienu, sasodīto kartupeli. Iestādi, ravē, nolasi nost kolorado vaboles, izroc, pasmaržo un apēd. Tāpat, netīru, jēlu, tā, lai smiltis čurkst starp zobiem. Zini kas tas ir par gandarījumu, vecīt!!!
Rūdis pagriezās un aizgāja. Vienkārši aizgāja, ne atvadījās, ne pabeidza domu, bet vienkārši aizgāja ātrā solī. Es vēl pāris minūtes pastāvēju, turpat, uz stūra, uzsmēķēju un gāju bankā. Rūdolfa balss bija kā iesēdusies manās smadzenēs: Tas viss ir sūds! Suņa sūds! Sūds..
- Man vajadzētu apstiprināt šo maksājumu ko es veicu internetā.
- Uzrādiet, lūdzu, savu pasīti.
Meitene mehāniski pasmaidīja un vienlaicīgi sniedzās pēc kantainā bankas zīmoga.
- Sūds! Tas viss ir sūds! Tu, sterva tāda, ko tu smaidi, kaza!? Tu esi sūds, tavs darbs ir sūds, un arī tavi sūda pupi nav īsti! Ha ha, tieši tā, dzirdiet, ļaudis, viņai ir mākslīgie tesmeņi! Ha ha..
Un es aizgāju. Vienkārši aizgāju pat īsti nesapratis ko es ar to visu gribēju panākt. Es zināju tikai vienu – jau šovakar es braukšu uz savu dārzu, jau šovakar..
