Irēna strādāja apsardzē. Gara, slaida blondīne apsardzes formā izskatījās tikpat iekārojama kā medmāsiņa vai skolniece ar divām bizītēm. Pie tam, ja vēlies skolnieci formā, tad par to ir jāmaksā, bet Irēna bija kā dabas dāvana. Vīrieši gados lipa klāt meitēnam kā aptrakuši. Acīmredzot, jo vairāk ir vīrietim gadu, jo attīstītākas ir fantāzijas. Un Irēna bija pateicīga augsne fantāzijām, vienmēr smaidoša un reizē arī stingra. Jāatzīst, ka es nekad neredzēju viņu kādās citās drēbēs kā tikai apsardzes formā un vēlāk arī kailu. Es vienmēr savācu viņu pēc darba un arī no rīta vedu prom uz darbu. Kā studentei un darbiniecei divos darbos, viņai bija saspringts grafiks. Es sākumā kautrējos un vispār nerunāju ar viņu. Es biju tikai viens kārtējais no simta, kurš katru dienu viņai smaidīja un saņēma smaidu pretī.
- Ejam uzpīpēt.
- Ejam.
Es saņēmos. Ar mani tā ir gandrīz vienmēr, man ir nepieciešams galvā izdomāt soli pa solim kā notiks pirmā komunikācija, bet tad, kad nonāk līdz reālai runāšanai, visu skaisto vārdu, apcerējumu un glaimojumu vietā sanāk kaut kāds izstostīts pļurkš.
- Tu sen jau te strādā?
Idiots, es taču zinu, ka šeit viņa strādā jau divus mēnešus.
- Jau kādu laiciņu, un tu?
- Eeee es, nu, kadi gadi četri jau būs, a kas?
Ar jautājumu uz pretjautājumu, priduraks, ēbrejs tāds, mūlāps gatavais.
- Kāpēc tu tikai tagad uzaicināji mani parunāties?
- Nu, es.. eeee. Tu esi skaista!
Pilnīga izgāšanās. Kur tad palika viss tas, ka meitenei nedrīkst atklāt savas emocijas uzreiz, ka drīkst tikai flirtēt, ka viss uzreiz sabrūk, ja tu atklājies tā, pēkšņi, skaļi un ar manāmu mulsumu sejā. Kā tāds skolas puika, kurš samīlējies savā skolotājā.
- He he, paldies, tu jau arī tā neko..
- Es esmu tevi pētījis. Kāpēc tu visiem smaidi?
- Darbs man tāds, mīlulīt, darbs.
Jābeidz ir šī ākstīšanās, jāpārbauda kāds man ir naudas atlikums kontā un jāiet pie maukām, jāpierāda, ka esmu vecis un varu dabūt arī skaistāku sievieti par šo te, pindzeli.. Un nav viņa nemaz tik skaista, dura.
- Ā. Nu, tad jau jāiet strādāt, ne?
- Jap.
Vakarā es uzzināju kā viņu sauc no saviem kolēģiem, kuri jau esot visu ar viņu sabazarējuši un atradu viņu draugos. Pie datora tas viss ir savādāk, tu vari padomāt, vari iedzert, uzpīpēt, noņemt stresu ar pie rokas esošo pornogrāfiju un tad jau viss sanāk. Tas ir, dažeiz, nu, biežāk sanāk.
*Čau! Es pa dienu biju manāmi apjucis, traka diena darbā un kā jau Tu pamanīji, es no dabas esmu diezgan kautrīgs. Tā tas ir, kamēr es neiepazīstu cilvēku. Es esmu kā tipiska lauku seja, dabas bērns, ja man ir kādas simpātijas pret cilvēku, es to nemāku slēpt un izrādīt arī nesanāk, tā kā tāds murmulis J Es ceru, ka neatstāju pārāk sliktu iespaidu uz Tevi..
Rakstīju es vakarā un viņa arī izlasīja manu vēstulīti tajā pašā vakarā, taču neko neatbildēja. Vot sterva, iedomīgā kaza. Nu un, ka es tāds stostīgs, bet es taču paskaidroju kāpēc. Tas ir vissliktākais atšūšanas veids – klusēt. Var jau pateikt, vēl jo vairāk – uzrakstīt, ka es viņai nepatīku un viss, bet nē, klusē, partizāns, pērkamā kuce.
Divas dienas es viņu darbā nerdzēju, bet vakarā saņēmu vēstuli draugos:
*Čau, klausies, es te biju nedaudz apslimusi tāpēc nevarēju atrakstīt, ceru, ka nedusmojies. Varbūt Tu varētu manu šovakar aizvest uz jūru? Piebrauc pie darba vakarā, es iznākšu.
Vot tev kāds negaidīts pavērsiens, kas tad tas?
Mēs aizbraucām uz pludmali un saule jau bija norietējusi, pūta vēss vējš un Irēna bija formā. Mēs staigājām gar jūras krastu kādu stundu, runājām par darbiem, studijām, bērnību, smējāmies un es stāstīju anekdotes. Arī tās nepiedienīgās.
- Esmu nogurusi, varbūt nedaudz pasēdēsim, reku, tur, uz sausā koka krastā.
Es turēju viņu klēpī, man notirpa kājas, bet es neko neteicu, es tikai mehāniski kaut ko atbildēju un ostīju viņu, mans deguns noslīka viņas pakausī un rokas apķērās ap vidukli. Tajā brīdī manas domas šaustījās apkārt kā aptrakušas bites, kam mēģina atņemt medu. Es noskūpstīju viņu uz kakla, viņa bija pārsteidzoši salda. Viņa pagriezās pret mani un skatījās man acīs.
- Pietiks, laid mani vaļā.
Sirds traki sitās un elpa aprāvās jau pusē. Es elsoju kā tāds noskrējies šunelis, skaļi un sekli, bet vaļā viņu nelaidu, skatījos cieši acīs un satvēru viņu vēl ciešāk. Es sajutu sevī primitīvo vēlmi, jutu spēka pieplūdumu un, pārvarot viņas pretošanos, noskūpstīju viņu.
- Es nopietni runāju, beidz, savādāk es kliegšu!
Ha ha, kliedz cik gribi, man vienalga, kuram gan interesē, ka tu te bļaustīsies? Es turpināju viņu skūpstīt, vaigus, kaklu, iedobīti starp krūtīm. Man jau bija sacēlies un es sajutu tās ciešās sāpes, kad bikses kļūst pārāk šauras un apspīlētas. Viņa nevarēja nejust to, ka es esmu gatavs kā trīs reizes novārīta zapte. Irēna turpināja pretoties, bet jau manāmi vājāk. Brīdī, kad mana roka ieslīdēja viņai biksēs un sataustīja gludi noskūtu mīlas mīlas pauguriņu, viņa izdvesa to skaņu dēļ kā griežās visa šī pasaulīte. Viņa bija manāmi mitra, silta un gatava, taču turpināja savu pretošanās spēlīti, nedaudz, bet tomēr. Kādas minūtes desmit es mīcīju viņu, iebāzis roku biksēs, roka notirpa un pikrsti sāpēja, bija šausmīgi neērti. Trīcošām rokām apgriezu Irēnu, lai varētu atpogāt viņas bikses, taču viņa uzleca kājās un sāka mukt prom. Es mēģināju paskriet viņai pakaļ, bet stāvošais biksēs traucēja, tās sāpes nebija paciešamas.
- Bļa, kā tā drīkst, kur tu muksi, mauka tāda, stāvi!
Es mēģināju vēl pāris minūtes pasēdēt turpat uz izkaltušā kokā, lai pāriet stīvais, taču nekas nelīdzēja. Rokas smaržoja pēc putotā krēma ar zemenēm, pēc Irēnas kaisles paliekām..
*Kāpēc Tu tā ņirgājies par mani, Tu zini, ka tā nedrīkst darīt, tā ir klaja smiešanās! Kāpēc!?
*Piedod, Tu biji kā mazs zvēriņš, man patika J Varbūt rītvakar atbrauksi man pakaļ uz darbu?
*Labi.
