3.klases līmenis
Šodien no rīta ziņās raiti un atbilstoši valsts izglītības un eksaminācijas centra izglītotības līmenim steidza informēt, ka, sākot ar šodienu, visu Latvijas skolu 3.klašu skolēniem sākās triju dienu ilgas mocības, kārtojot obligātos valsts pārbaudījumus jeb tautā sauktas „ieskaites”. Šodien jākārto latviešu valoda, rīt būs matemātikas, bet parīt dabaszinību kārta. Tā jau vien liekas – kāds gan 3.klasē var būt zināšanu līmenis, it īpaši latviešu valodā – latviski lamāties māki, alfabēta pirmos trīs burtus pareizā secībā nosaukt vari, tad viss kārtībā.. A rau` - skujuški! Latviešu valodā izrādās ir arī trīs daļas: klausīšanās, gramatikas un rakstīšanas daļas – tas laikam tādēļ, lai mazie sajustos tāpat kā visdusskolnieki, kārtojot eksāmenus trīs daļās. Atceros, cik izglītoti mēs bijām tādā vecumā.. kad es gāju 3.klasē, es vēl lāgā nespēju kurpes pats turklāt pareizā banķikā aizsiet, kur nu vēl kārtot valsts pārbaudījumus. Tas bija tas laiks, kad manā latviešu tēzaurā pastāvēja tikai pāris vārdi – ciči un pinči. Tādējādi katra diena man pagāja eksistenciālisma pamatprincipu meklējumos un skaidrojumos, centos saprast, kāpēc meitiešiem ir ciči, bet nav pinču un otrādi.. Vienlaikus blandījos pa saprāta neceļiem cenšoties saprast, kāpēc katrs meitietis atšķīrās ne tikai ar matu krāsu, bet arī ar pikanto zonu formām.. Tie bija laiki, kad ar teikuma palīglocekli es sapratu pavisam ne to, ko skolotāja, un katru reizi pēc skolotājas jautājuma – parādi man lūdzu, kur ir teikuma palīgloceklis, es tiku izraidīts no klases par to, ka parādīju ne tikai, kur tas atrodas, bet arī kāds viņš izskatās. Tāpat teikuma palīgloceklis un īpašvārds man likās ļoti līdzīgi, jo apzīmēja aptuveni vienu un to pašu atkarībā no situācijas, proti, kad palīgloceklis kļuva apzīmējams ar īpašu vārdu. Protams, pēc vairākkārtējiem šādiem gadījumiem, skolotāja neuzdrošinājās man pajautāt, lai parādu teikuma dubultlocekli. Un kā lai mani par to soda, ja, piemēram, pati skolotāja divdarbju triecienu (izrādās, ka to sauca par divdabja teicienu) apzīmē ar trijstūri – tas man automātiski asociējās ar simbolu uz publisko tualešu durvīm.. Matemātiskās darbības es sapratu aptuveni tādās pašās kategorijās – riņķi un trijstūri, kvadrāti un taisnstūri.. Petagora teorēmu es izpratu sekojoši – meitenes garums = gurnu un krūšu apkārtmēra kvadrātu summa.. un bija pilnīgi vienalga, ka es nevarēju to aprēķināt, galvenais, ka es pratu pielietot šo formulu. Arī riņķa laukumu es rēķināju ar plaukstas lielumu, jo automātiski atcerējos vienu no diviem sava tēzaura vārdiem – tā teikt vadījos pēc atmiņas. Likās, ka tad tas bija ļoti sarežģīti, bet salīdzinot ar šodienas 3.klašu prasībām – nekas liels. Par dabaszinībām vispār nav ilūziju, jo zināju, ka zāle deg, jo pats to biju dedzinājis, zināju, ka zemei ir pievilkšanas spēks, ko izbaudīju katru dienu noliekoties uz gurķi, turklāt pierādījās, ka patiešām masai un augstumam ir nozīme, kas spilgti atklājās kāpelējot ķiršu kokos pa tobrīd it kā pietiekami „stingriem” zariem. Zināju tāpat, kāds vārds ir zvēriņam cirslim, ja viņa vārda pirmo burtu aizstāj ar burtu „d”.. Taču tas viss bija tīrais nieks, jo ar dabas zinātni es atkal sapratu kaut ko pavisam citu – daba = zēni un meitenes.. sekojoši dabaszinātne ir zinātne par puišeļiem un meitiešiem, kas atkal man lika iedziļināties eksistenciālisma pamatjēdzienos – cičos un pinčos..
Lai nu kā – paaudzes ir krasi mainījušās un es no tiesas vēlu veiksmi visiem 3.klašu skolniekiem pārbaudījumos!
