Tā mātīte atkal kaut kur vazājas. Te viņai darbs, te darba tusiņš, te paskriešana pa mežu ar kolēģiem. Kāpēc nevar uzreiz pateikt, ka es esmu apjāts un, lai iegādājos ragu kopšanas līdzekļus. Sēdēt un pulēt, lai spīd. Tikai pulējamais rags viens un tas pats tāds gaļīgs. Un pulē un pulē. Jāiet paelpot svaigu gaisu. Man patīk pastaigāties pa rajonu ar manu žurciņu uz pleca. Tā tāda pamatīga žurka gadījusies, balta, lieliem, dzelteniem zobiem un milzu, izbolītām sarkanām acīm. Gaļas kurvītis ar dzērveņu podziņām. Kad iegādājos šo mazo radījumiņu, atnācu mājās, pa tele kasti rādīja to krievu filmu, nu.. par to krievu medīšanu vai zvejošanu, tur tas vecis interesantais – Kuzmičs. Tāpēc arī zavu grauzēju tā nosaucu. Kuzmičs. Ejot pa ielu, Kuzmičs man domīgi sēž uz pleca vai ielien azotē un pēta cilvēkus. Viņam nepatīk cilvēki. Un es saprotu kāpēc, man arī nepatiktu, ja visi uz mani bolītos un bakstītu ar pirkstu – uti puti kāds tu žurciņš! Kretīnu varza.
Sēdēt pie lielveikalu durvīm ir vislabākā nodarbe. Tu vari sēdēt un skatīties, un neviens ar tevi negribēs runāt, neviens uz tevi neblenzīs, jo viņi visi kaut kur skrien, skrien kā paši nelabie. Un viņi tur ir visdažādākie, sākot ar rižiem mataiņiem un beidzot ar blondām bling-bling bimbo, kuras, jāatzīst, parasti smaržo pēc konfektēm. Stiklenēm. Varbūt tā ir viņu būtība ko es saožu, ne smaržas, es nezinu. Sēdi, pīpē un tupi blenz. Kā Gustavo dziesmā. Es esmu pamanījis, ka pēdējā laikā arī šie pie-lielvaikala skrējēji ir mainījušies. Acis spīd, maciņi iežņaugti rokās, visi siekalainām mutēm mēģina noturēt savu naudiņu. It kā man to vajadzētu. Es dzīvoju labi, man ir dzīvoklītis jaunā projektā, pagaišvasar iegādājos savu pirmo jauno mašīnu – X5. Jā, bandītu vāģis, bet praktisks maita. Un izskatās pēc kartupeļu kratāmās mašīnas. Br br br br un kartupeļi birst ārā pa pakaļu. Tās tādas bērnības atmiņas..
Sēžu es, pīpēju, runājos ar Kuzmiču, viņš tāds lādzīgs lopiņš, visu saprot, un uz veikalu nāk viena ģimenīte. Divi veči un sieva kādam no viņiem. Šai klēpī tas pretīgais radījums – mušveidīgais suns. Neciešu tos kropļus, vienmēr vaukšķ, trūc un kakā ar spirām, kā truši, tikai mazākām. Un šis lūr uz mani ar savām mazajām, pretīgi izbolītajām ačtelēm. Un vaukšķ. Vau, vau!
- Vecīt! Ei, vecīt! Deram, ka mana žurka apēdīs to tavu pretīgo vaukšķi!
Jaunākais no abiem uzreiz tā tramīgi sāka lūrēt uz mani.
- Mums nav naudas.
Un sāka bīdīt to veceni iekšā veikalā. Kā man riebjas jūsu nauda! Ja viņi visi zinātu kā man riebjas viņu un viņu netīrā nauda! Dzīvo būros, jājās pēc izlasītiem priekšrakstiem un bērnu vietā ņem tādus pretīgus radījumus.
- Vecīt, pagaidi, kur tu iesi, deram!?
Viņš jau bija iebīdījis savu veceni veikalā un otrs, vecākais, paņēma šo pie rociņas un pazuda aiz durvīm. Pretīgie jākļi, stervas, kā var ar tādu veci? Un kas šis tāds ir, skatītājs? Trešais, kad vecajam vairs nestāv??? Vienā momentā manas mašīnas durvis bija vaļā un rokās iegūlās beisbola nūja. Es tādus kretīnus esmu daudz redzējis, bez nūjas šeit nu nekādi, ar rokām vēl kādu sērgu var noķert. Vienā momentā es šim zvetēju pa galvu. Jā, pa galvu tam nožēlojamajam, puritāniskajam izdzimtenim! Viņa augums izklājās uz trepēm un zem galvas sūcās maza asins peļķīte. Pidars!
