Saule pagriežas uz rietu. Noputējis lauku ceļš. Šajā pusē lietus nav lijis jau mēnesi un putekļi griežas miesā. Ziemāji ir manāmi nodzeltējuši un bezpalīdzīgi nokāruši savas auglīgās galvas pilnā pazemībā. Pa ceļu šļauganiem, šļūcošiem soļiem nāk jauneklis. Viņa trīs desmiti gadi ir sakrauti uz pleciem kā lielie zirņu maisi. Augums novārdzis un viņa pieri rotā lielas krunciņas, kur sakrājušies sviedru un putekļu lipīgais sajaukums.
Veca, pāršķēlusies ābele ar krunkainu mizu un nokaltušiem zariem. Zem ābeles vecs vīrs ar retiem, sirmiem matiem un retu, dzeltenu zobu rindu. Rokās zarains spieķis no šīs pašas ābeles, kas nu jau ir noberzts gluds ar vecā vīra tulznainajām rokām.
Dēls: Man viss ir apnicis, vairs nav spēka cīnīties.. Kāpēc apkārt notiek tik daudz nejēdzību ko es nevaru ietekmēt? Sākot ar šo valsti, politiku un beidzot ar to, kas mani reāli un tieši skar. Es nejūtos brīvs, esmu saistību un citu cilvēku stulbuma un aprobežotības valgos. Mūžīgais jautājums arvien biežāk paliek neatbildēts – kā dzīvot? Es nekad neesmu bijis dievbijīgs, tas nav mans ceļš. Es esmu no tiem, kuri lūdzās tikai tad, kad rodas tā materiāli histēriskā vēlme kaut ko iegūt. Tikai ar laiku es pats saprotu, ka visas manas lūgsnas un asaras ir putekļu vērti un viss ko es gribēju bija sīkumi. Nieki. Man to nevajadzēja. Tāpēc es vairs nelūdzu. Ja tur augšā kāds arī ir, tad es viņu netraucēšu ar savām niecīgajām problēmām. Taču manu sirdi māc grūtsirdība. Es jūtos pazudis. Pazaudējis sevi, savu identitāti. Es ļoti labi atceros savu bērnību, es biju laimīgs, es biju daļiņa no dabas. Dzīvoju saskaņā ar savu dabisko plūdumu. Un es arī atceros to nakti, kad es to visu pārtraucu. Man bija jābrauc mācīties uz pilsētu, prom no tā visa, kas biju es pats. Es lūdzos, pie šā paša koka lūdzos, lai tas man piedod. Lai piedod manu nošķirtību un, lai saglabā man ceļu atpakaļ.
Tēvs: Tu domā, ka tev tagad ir grūti? Grūtāk nekā man? Izskatās, ka šogad ražas nebūs. Bietēs ir iemetusies puve un galējais lauks pie meža ir pilnībā izdedzis. Es jau runāju ar Ventiņu, jau laicīgi lūdzu piedošanu. Viņa tikai gremoja sauso zāli un berzēja savu vareno galvu gar manām biksēm. Venta nekad nav bijusi diez ko attapīga. Pienīga, jā, bet ne prātīga. Dumš un laimīgs lopiņš.
Dēls: Mans auto salūza. Es iebraucu lielā bedrē un pārlūza atspere. Nav naudas salabot, nevaru iziet tehnisko apskati un banka arī auto neņem atpakaļ, biedē ar tiesu. Arī par dzīvokli es vairs nevaru samaksāt, nepietiek naudiņas. Es gribu bērnu, gribu dēlu, bet ko es viņam sniegšu!? Apkraušu ar savām problēmām, ar savām, sūda problēmām. (raud)
Tēvs: Tu man varētu palīdzēt. Kaimiņu leitis zāģē ārā savu pēdējo mežu. Viņam ir varens, skaists priežu mežs. Palīgus meklē, apsolīja brangi samaksāt. Es jau pats gribētu iet palīgos, bet kājas vairs neklausa, pampst un nekustās.
Deg kaudzē sakrautie priežu zari, jauneklis, piepūsdams vaigus mēģina iekraut palielu baļķi traktora piekabē. Apkārt lidinās dunduri, neizturams karstums, saskrāpētas rokas un saplaisājuši nagi. Gaisā virmo karsti dūmi un iekļauj augumus savās skavās.
Leitis: Kad es vēl biju pavisam sīks puišelis un skraidīju apkārt saplēstās biksēs, mans tēvs arī strādāja mežā. Viņš bija brangs vīrs, tādus kociņus viens pats kā sērkociņus krāmēja. Varens vīrs. Tagad jau tik tādi pļurmaki sanākuši. Sakačājušies savās zālēs, uzaudzējuši brangas miesas, bet prātiņa ta nav. Bija man viens tāds, pagājušo vasaru, palīgos. Apsienu es zārdu ar pītām siksnām, uzmatu uz pleca un nesu mājās. Šis brīnās, pūš un elš, bet zārdu mugurā nevar dabūt. Kauns puikam, septiņdesmit gadus vecs vecis ieliek šim kloķi. Šis jau nedomā, neskatās apkārt, es jau zārdus krāmēju uzkalniņos, lai ūdens nesapludina un arī pacelt vieglāk. Skumji man ir, puikiņ, skumji. Aiziesim mēs visi tādi kā es ar tavu veco, kas pēc mums paliks? Es jau pats kā tāds sūda brālis, kas pēc manis paliks.. Meža žēl. Manējie jau tikai tīrīja šo mežu, ļāva tam elpot, malciņai tikai, malciņai. Bet es.. ai, mēsls tāds, mēsls.
Vakars. Saule jau norietējusi un zeme pati izstrāvo siltumu, gaiss ir retināts un karsts. Plaušas kampj pēc malka, bet saņem tikai kārtējo karstuma devu.
Tēvs: Skaties pats, ko tu gribi. Mēs, vecie dinozauri jau tāpat izmirsim un līdz ar mums izmirs arī tā tuvības sajūta, tas plūdums, dabiskais laika ritējums. Tur neko nevar padarīt un nekas arī nav jādara. Ir jāmācās dzīvot no jauna. Jaunas vērtības, domā pats. Tev naudiņas kādam laikam pietiks, es gan jau kaut ko izdomāšu, neuztraucies.
Saule ir tikko parādījusies virs koku galotnēm. Noputējis lauku ceļš. Pa ceļu brien jaunekļa ēna Vecais vīrs izvelk no galda atvilknes nazi ar asins rievu tajā. No „simt-piecdesmitnieka” gultņa izkalts. Šīs rokas kādreiz prasmīgi strādāja ar kalēja āmuru. „Galvenais ir neskatīties acīs”, nodomāja vecais vīrs un devās kūts virzienā, balstoties uz sava gludi nopulētā spieķa. Jaunekļa ēna pazuda aiz kalna. Uz neatgriešanos.
