Es ļoti reti spēju normāli izgulēties. Lietus līst, ārā auksts un vakaros nevaru aizmigt. Tieši tāpēc no rītiem man ir jāmostas manu sapņu pašā kuliminācijā. Un tas, mazgājoties dušā, es šo sapni piebeidzu, tas ir, izsapņoju līdz galam. Pēc tam man ir grūti saprast, kas ir bijis sapnis, kas ir bijis dasapņots, un kas ir realitāte. Vienu dienu es braucu vilcienā un tajā laiks ritēja lēnāk nekā apkārtējā vidē. Tik daudz emociju, sajūtu un notikumu, bet laiks ir pagājis uz priekšu tikai vienu minūti. Un tad es redzēju cilvēku, kurš bija uzrāpies uz augstceltnes. Iedomājies, zemāk kustas mašīnu radītās gaismas, cilvēki dzimst, mirst, sola, krāpj, ēd, dzer, runā un ir aizņemti ar savām niecīgajām rūpēm, bet viņš stāv virs tā visa sastindzis, mēnesgaismā un dala mirkli ar baložiem un Dievu.
Es baidos ar kādu pāarunāt šo sapni. Man bail, ka mani nesapratīs. Tas bija pārāk intīms sapnis. Nē, seksa tajā nebija un par to es arī parunātu, bet šeit.. Bet varbūt tāpēc es savā kurpē atradu baloža spalvu ar ko ļoti ieinteresēju savu kaķi? Un vēl es redzēju Mariju Antuaneti. Ziniet, ko viņa teica par tiem, kam nav maizes? Lai tie ēdot kūkas. Galvu gan viņai beidzot nocirta.
