Latvieši tomēr ir apbrīnojama tauta. Šie ne tikai pareģo nākotni uzrāpjoties Gaiziņā un laizot vidējo pirkstu, bet arī spēj atrast kaut ko skaistu tik nedabīgā laikā kā rudens. Manas rudens gaitas, Zeltainie ceļi, Mirdzošie meži utt. Tādi ir virsraksti lielākajai daļai, kas šobrid tiek rakstīts. Tam visam klāt nāk tumšas, izplūdušas un sērīgas bildes. Ņemot vērā to, ka lielākajai daļai tautas patīk "skumt skaisti", es arī sāku izprast kāpēc tik bieži tiek lietots vārdu salikums "nolādēt dziesmu". Ja šajā valstī dzīvo tik advancētas personas, kuras spēj nolādēt pat dziesmu, tad nav brīnums, ka šiem patīk rudens, kad viss dzīvais, jaukais un krāšņais vienkārši nomirst. Āboli nokrīt, kartupeļi sāk pūt un lāči meklē tumšu vietiņu, lai nebūtu jāskatās uz to kā mocās un kliedz pēc palīdzības zāle.
Arī sēžot noslēgtā un sasmakušā ofisā, es neesmu paglābts no "rudens burvības". Tieši pretī maniem logiem ir ar zaļumiem apaugusi māja, kura nu izskatās pēc Resident Evil labākajām tradīcijām: liela, biedējoša un ar asiņojošu galvu. Nemaz nerunājot par automašīnu, kura zāles naksnīgo kliedzienu iespaidota uz rīta pusi ir sasvīdusi un nāvīgi auksta. Ja jau mazie zaļie brālīši tā mokās kliedz, tad kas būs ar nesaprasto metāla zirgu? Man tas viss nešķiet skaists, tikai mirstoši biedējošs. Auksts. Slapjš. Glumjš. Vienīgais, kas spēj mierināts ir dūms. Tas, laikam iestājoties aukstākam, kļūst biezāks, sildošāks, garšīgāks un patīkamāks. Bet mani jau nesapratīs tie, kuri topu pirmajās vietās ir iebalsojuši lesbietes sacerētu lesbisku dziesmu.
