Mani vakar "aizķēra" tribīnē lasītais raksts par Riga - stanu. Gluži kā Dage - stan un Turkmeni - stan. Raksta autors aicināja mūs aizdomāties par to, kas notiek viņa iemīļotajā Londonā un par to, ka tieši šāda nākotne ir gaidāma arī Latvijā. Bet es saku, ka Latvijā šī nākotne jau ir pienākusi, tas ir, nevis pienākusi, bet jau eksistē daudzdesmit gadus. Tikai "krāsaino" vietā Latvijā ir krievi. Jā, pēc būtības ļoti tuvas tautas kultūras un reliģijas ziņā, taču sasodīti atšķirīgas un riebumu vienam pret otru izjūtošas. Man skolas solā blakus vienmēr ir sēdējis kāds Serjoža vai Vladimirs. Vai aiz muguras, kad es sēdēju ar Marinu. Un arī kaimiņos blakus Pēterim vienmēr dzīvo kāds Vladis. Vai Jurijs. Vai Pāvils. Un tā ir dabīgā lietu kārtība. Tā ir vēsturiski iegājies un tā ir nerakstītā norma. Paraža. Lūdzams, nejaukt ar parāšu. Tad kāpēc mēs viens otru tik ļoti neieredzam? Ne jau tik ļoti, ka katru rītu mājas pagalms būtu pilns ar līķīšiem ar mēslu dakšām mugurā, bet tomēr.
Un kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk klapes? Vienā virzienā un ne pa labi vai pa kreisi. Esat kādreiz skaitījuši cik Latvijā ir krievu radio, cik periodikas, cik tv kanālu vai cik blogu? Es pačukstēšu priekšā - daudz. Un tur neko nevar un nevarēs izdarīt. 50 gadīgu pārdevēju Maximā neiemācīsi runāt pieklājīgi latviski. Tie, kurus varēja iemācīt jau ir tālu prom un apsēklo tomātus, vai zemenes. Cik nu kuram tā sēklošana padodas.
Es saprotu un esmu par to, ka latviešu valoda ir jāsaglabā. Latviešu valoda ir skaista, kaut arī sarežģīta. Taču nevar nepieņemt to, ka Latvijā ir divvalodu kopiena. Lielākās naudas plūsmas plūst tieši caur krievvalodīgo rokām. Un mēs nemaz i necenšamies kaut ko mainīt. Tikai vāvuļojam, ka problēmu nav. Latvija latviešiem un viss notiek. Visapkārt zemeņu lauks.
Un kas notiks tad, kad Latvijā parādīsies tūkstošiem dzelteno puisīšu un meitenīšu? Un vēl vairāk tumšo vecīšu, kuri neasimilējas valstī, bet gan iekārto to pa savam. Kā mežonīgo siseņu bars. Es prognozēju, ka dēļ tā, ka latvieši tik ilgi un tik ļoti grauž krievus, šie uzmetīs praķīti un brāļosies ar dzelteniem, brūniem vai melniem, bet tikai ne at latviešiem. Un tad kaimiņu Pēterim blakus dzīvos arī Mamoameds un Čin Jaņ Piņs. Un tad pagalms būs pilns ar asiņainām mēslu dakšām. Un mūsu sienas nerotās graciozais uzraksts хуй uz kā turās lielākā daļa celtņu. Tad mēs vairs nesapratīsim tos pamatus, to būtību un to esenci uz ko balstās sabiedrība. Tad vārds māja pēc mēneša vai pēc gada nepārvērtīsies par "pist". Māja pārvērtīsies par kaut ko netveramu un nereālu. Baidies!
