Tā tā lieta neies. Nepatīk man rakņāties interneta dzīlēs, lai atrastu kaut ko, kas mani interesē, bet kā man nekad nebūs, jo, ja būtu, tad man būtu pilna māja visādu krāmu. Man neko nevajag. Tāpēc, kā jau kārtīgam plencim pienākas, es rakstīšu grāmatu. Es vēl nezinu kādu, nezinu par ko, bet zinu, ka rakstīšu. Dzeršu un rakstīšu. Man patīk dzert un rakstīt un pēc tam lasīt ko saprāta zuduma brīžos esmu uzrakstījis. Starpcitu, es pilnā rakstu labāk un mazāk kļūdaini. Tātad tas ir tas ko man vajag.
Bet šis blogs nemirs, viņš iegūs jaunu elpu un daudz personīgāku izpausmi nekā lielākoties sniedz blogi. Būs rupji, bet tas nav tikai tāpēc, lai būtu rupji, tas tāpēc, ka dažas izjūtas un emocijas nevar savādāk izpaust kā tikai ar kādu smagāku vārdu un es no tā neatturēšos. Sodiet mani, nosodiet mani vai pat lamājiet mani, bet ievērojiet! Tāds es esmu, tāds ir manas dzīves gājums un tāds ir mans sasodītais sauciens pēc pseido uzmanības. Lūk pie kā noved darbs birojā. Stulbi. Ja es būtu kāds vilcēja vadītājs man nekad nekas tāds nebūtu ienācis prātā. Emociju trūkums sasprindzina uztveri un tu sāc redzēt jaunas lietas un vecās jaunā gaismā. Diez kā garšo mušu kāpuru kotlete?
