Tas neesmu es, tas nav man, tas ir mans draugs, tas pats, kura kaites es kādreiz iztaujāju ārstiem. - Ziniet, mans draugs stāstīja, ka viņam niezēja, nu tur, džentlmeņu apvidū, un viņš izārstējās ar zilo graudiņu šķīdumu, tā varētu būt taisnība? Nē, nē, man nekas, man viss kārtībā!
Vakar draugs stāstīja, ka viņš tuvākajās dienās pirmo reizi mūžā ieliks sludinājumu kādā no iepazīšanās portāliem. - A ja nu sanāk? Ne tik daudz par sludināšanos, cik par vēlmi, mērķi. Viņš grib atrast sev meiteni rudens - ziemas sezonai. Nedaudz izklausās pēc vēlmes sev iegādāties mēteli vai siltos puszābakus, taču, ja šo lietišķo faktu neņem vērā, vēlme ir ļoti saprātīga. Tieši šis laiks praktiski ir vienīgais, kad cilvēks jūtas vientuļš. Tā patiesi, no sirds. Tas vienkārši ir cilvēcīgi, paliek vēss, dienas tumšā daļa kļūst arvien lielāka, neviļus gribas kādu, ar ko banāli sasildīties, aizbraukt uz Siguldu, paskatīties krāsainās lapas, piespiesties kādam lietus laikā un, dzerot tēju vai karstvīnu, melanholiski ieslīgt visai svarīgās pārdomās par dzīvi. To visu vienkārši nevar izdarīt viens pats. Pretējā gadījumā tas viss pārvērtīsies neglītā un puņķainā pļēgurošanā un izvēli starp bailēm un dzīvi, balansējot uz jumta malas.
Var rasties jautājums par to, ja tu atrodi meiteni, ar kuru pavadīt pusgadu, kāpēc neveidot ar viņu nopietnas attiecības? Ilgstošas, stabilas, uz nākotni virzītas. Pirmais, kas nāk prātā ir, nu jau leģendārie Edija Majora vārdi: "Es šobrīd nevaru sev atļauties draudzeni". Tālāk jau ir neticība ilgstošu attiecību laimīgai pastāvēšanai, negatavība "rimties un noenkuroties" un vēl virkne privātu un individuālu faktoru.
Nolēmu izlīdzēt draugam ar sludinājuma tekstu:
"Meklēju meiteni rudens - ziemas sezonai. Esmu 2x gadus vecs, gara auguma, vidējas miesasbūves, kopts un patīkams jaunietis ar labu humora izjūtu. Protu izklaidēt un izklaidēties pats, esmu pietiekoši vispusīgs un daudz lasījis, lai veidotu un uzturētu sarunas par visdažādākajām tēmām. Esmu uzmanīgs pret detaļām, taču ne snobs. Esmu mīļš, bet ne salkans. Jautrs, taču ne muļķīgi smieklīgs. Atjautīgs un prātīgs, bet ne iedomīgs.
Meiteni vēlos mīļu, patīkamu, koptu un izskatīgu. Tev būs jārūpējas par svecēm, smaržu eļļām un masāžas krēmu. Mēs varēsim dalīties kino pieredzē, pārrunāt mīļākās grāmatas, es varēšu lasīt tev dzeju, aizmigt apskaujoties "karotītē" un no rītiem modināt tevi ar glāstiem un kafijas aromātu.
Tik ļoti negribas klausīties kā lietus lāses grabinās gar palodzēm, vienam pašam. Gribas nedaudz piemānīt sevi un savu iedzimto vientulības sajūtu ar maigu pieskārienu un siltumu. Kaut vai uz neilgu laiku. Gribas atļauties mazas, sadzīviskas muļķības, mētāt, spārdīt lapas, vēlāk pikoties un lipināt tavu statuju sniegā, laternu gaismā, pilnīgā bezvējā dejot iedomātas mūzikas ritmos, starp smalkām sniega pārslām.
Negribu mānīt ne sevi ne tevi ar kaut ko nopietnu. Nē, es no tā nenoslēdzos, drīzāk vienkārši neticu. Man liekas, ka patiesība un laika ierobežojums ļaus mums izbaudīt vienam otra klātbūtni daudz izteiktāk, jutekliskāk un brīnišķīgāk. Un tas jau ir daudz. Tev tā neliekas?"
Nu, kā, derēs? Priekš drauga, protams. Man viss ir kārtībā.
Papildināts:
Tomēr draugam tekstu nedošu un neieteikšu neko publicēt. Draugiem neieriebj un negribas, lai pār viņa galvu birst negācijas. Lai sakārto savu dzīvi, lai panāk to, ka atļauties var, bet var izvēlēties, vai grib vai nē.
Bet jūs, jūs gan lielākā daļa esat vienkārši briesmīgi tipiņi, skaudīgi, tiesājoši, puritāniski līdz vēmienam un vienkārši vļe vļe. :)
