Kārlis ar viņu iepazinās tramvajā. Drīzāk gan jāsaka, ka Anita iepazinās ar Kārli. Pēc tam, kad skaļi bija visus apsaukājusi, iztaujājusi, kur visiem tik steidzīgi jābrauc, izraudājusies un apvēmusi diviem pensionāriem galvas, viņa skaļi paziņoja, ka Kārlis ir viņas draugs. Ar drebošu pirkstu un aplupušu nagu laku bakstīja viņa virzienā, kaut ko murminot par alkohola daudzumu, vainu un dažādām neķītrībām ko Kārlis esot grasījies darīt un kas esot bijis par pamatu šādam protestam. Kārlim tramvaja pasažieri bija gandrīz kā ģimenes locekļi. Kā nekā, trīs gadu garumā, dienu dienā ir braukāts kopā uz darbu un vakarā mājās. Viņš zināja vismaz sešu sieviešu mēnešreižu ciklu un vienmēr pamanīja, ja kāda bija nopirkusi jaunu dušas želeju vai nomainījusi šampūnu. Vispārēja kaunuma sajūta, sasārtušie vaigi un sviedru lāsītes uz pieres pamudināja viņu apklusināt Anitu, izkāpjot no tramvaja un ņemot viņu līdzi. Kārlis gāja mājās, bet Anita vilkās viņam pakaļ, turpinot lamāties un spļaudīties, vienu brīdi Kārlim pat šķita, ka viņa apsēdās krūmos, turpat, ceļa malā, lai pačurātu. Tikai nomācošā kaunuma sajūta neļāva viņam pagriezties un pārliecināties par savu pieņēmumu.
Jau minētos trīs gadus Kārlis strādāja vidēja apmēra ofisā. Katru dienu darīja vienu un to pašu darbu un pievienojās veselai armijai to cilvēku, kuri uzskatīja, ka iznieko savu dzīvi un skatoties youtube ekstrēmos video vienmēr pie sevis bubina - Ja viņi ar savu dzīvi dara ko tādu, ko es daru ar savējo? Katru dienu viņam plīsa sirds, kad kārtējo reizi ņēma jaunu papīra paku, kuras bija sakrautas lielā kaudzē sekretārei aiz muguras. Tas bija tāpat kā ar savām rokām slīcināt pandas mazuli Meksikas līcī, uzreiz pēc tankkuģa liktenīgās avārijas. Pārnākot mājās, Kārļa liktenīgā nodarbe bija pētīt sevi spogulī. Skatīties kā atkāpjas matu līnija, kā āda un muskuļi zaudē tvirtumu un pārklājas ar nenosakāmas izcelsmes plankumiem, kā visa viņa būtība sabirst putekļos, izsijājas pa pasauli un nosēžas nevienam nezināmās vietās. Mazkustīgs dzīves veids, pārāk maz saules un ēšana vienu reizi dienā situāciju noteikti nespēja uzlabot, taču viņam pietrūka impulsa, iedvesmas, spēka, lai kaut ko mainītu. Kārlis bija ierauts paša izveidotā nolemtības un pašiznīcināšanās virpulī, no kura nevar izrauties.
Anita uzvedās tikpat impulsīvi un skaļi, jutās kā savās mājās. Kamēr Kārlis sēdēja virtuvē un nervozi virpināja cigareti starp izkaltušajiem pirkstiem, Anita atrada alkoholu, pielaida vannu pilnu ar ūdeni, salaida putas, atstāja aiz sevis izmētātas drēbes, ar slapjām pēdām piebradāja grīdu un, stāvot istabas viducī un plivinot matus, apšļakstīja visas sienas. Sažņaugtām dūrēm, ar joprojām iespiestu salauzto cigareti, Kārlis izmisuma nespējībā un saspīlētā klusumā lūdzās, lai viņa iet prom, vācās pie visiem velniem, lai cūkojas citur, lai turpina savu destruktīvo uzvedību, neskarot viņu, lai ļauj Kārlim turpināt drupt pa gabaliņiem, vēl dzīvam esot. Anita viņu nedzirdēja. Iekārtojusies gultā, viņa grauza čipsus, ļaujot drupačām birt pa gaiši zilajiem palagiem un ar taukainajiem pirkstiem apgrābstot visu sev apkārt.
"Pajoliņ, velcies šurpu", izkliedza Anita, aizmetusi prom čipsu paku un caururbjot Kārli ar stindzinoši aukstu un agresīvu iekāres pilnu skatienu. Pasaule skanēja truli un apslāpēti, kā iebāžot galvu zem ūdens. Tikai ar grūtībām skaņas nonāca līdz viņa apziņai. Anita stāstīja par citu meiteņu problēmām ar spermas norīšanu, minēja kaut ko par garšu kārpiņu izvietojumu uz mēles, saldums - mēles gals, skābums citā vietā, rūgtums vēl citā vietā, bet tā kā mandelēs un rīklē nav garšas receptoru, viņai neesot nekādu problēmu ar rīšanu, jo tas viss notiek pa taisno rīklē. Kārlis bija kā sastindzis, paralizēts kā lielāko briesmu priekšā, viss ķermenis likās tik ļoti caurs, trausls, porains un tāls. Kā caur miglu viņš redzēja Anitas galvas ritmisko šūpošanos un juta degunā iecērtamies sīpolu un diļļu smaržu no viņas rokām, kas knaibīja viņa krūšu galus.
Trīs mēneši pagāja kā viens slikts sapnis, no kura pamostas vienos sviedros un līdz galam nespēj noticēt, ka tas viss bija tikai sapnis. Anita nāca un gāja kad gribēja, pārvērta Kārļa dzīvi no lēnas pašiznīcināšanās agresīvā visu pamatu bombardēšanā. Kārlis mocījās ar bezmiegu, mērenām halucinācijām un kopošanās rezultātā arī smagi notievēja. Šo daļu Kārlis ienīda visvairāk. Katru reizi viņa apziņa ieritinājās nesaplēšamā zīda kokonā. Visa šī šķidrumu apmaiņa starp diviem cilvēkiem ir mokoša, bezjēdzīga un muļķīgi smieklīga. Dievs noteikti ļoti smalki pajokoja, cilvēka jūtīgākos punktus novietojot turpat, kur ķermeni pamet visi izdalījumi. Ja citplanētieši atlidotu uz Zemi, viņi noteikti locītos histēriskos smieklos, cik muļķīgi un pat nožēlojami izskatās cilvēku kopošanās. Par laimi, viss beidzās. Tā bija diena, kad Kārlis beidzot pasmaidīja un varēja elpot. Viņš smaidīja, neskatoties uz Anitas piestādīto kladīti, kurā bija sarakstīti datumi un salīmēti čeki. Tie bija izdevumi, kuri radušies Anitai dēļ Kārļa. Tramvaja biļetes, maize, piens, gaļa, telefona rēķini, zāles (Anita uzskatīja, ka viņš ir vainojams pie tā, ka viņa saaukstējās), šampūns (mati bija jāmazgā biežāk), nagu laka un pat apakšveļa. Kārlis pieņēma kladīti kā samaksu par savu brīvību un smaidu. Samaksu, lai savu dzīvi iestatītu sliedēs, kurās viss ir tik mierīgi un ierasti. Vēlāk vakarā Kārlis ielīda dušā un ilgi mazgājās, cenšoties no sevis atmazgāt sīpolu un diļļu smaržu, kas bija saaugusi ar viņu pašu un iespiedusies dziļi ķermenī.
