Cilvēkiem patīk atgriezties dzimtajās bērnības vietās, ja viņiem dzīvē klājās labi. Tā ir tāda kā pārākuma sajūta, ka esi izrāvies no šīs pamazām pūstošās vietas, esi kaut ko sasniedzis, un tieši šis kaut kas, liek galvu turēt augsti paceltu un smaidīt. Pārākums par tiem, ar ko reiz biji plecu pie pleca un varbūt par sēdēji vienā skolas solā un špikoji no viņa. Kārlim galva nebija pacelta, viņš pat nedaudz priecājās, ka ārā smidzināja, viņš varēja uzvilkt kapuci un būt neatpazīstams starp cilvēkiem, tomēr vērot. Arī tas ko viņš novēroja, viņam nepatika, Kārlim pat uzmetās zosāda un neliels kamols iesprūda rīklē.
Pirms kāpšanas ārā, satikās divi studenti, apvaicājās kā klājas, kur dzīvo, un tā vietā, lai ar to arī pārtrauktu šo acīmredzami nevajadzīgo tikšanos, viņi tik smaidīgi cītīgi sāka stāstīt visas nianses, kur mācās, kāpēc tieši to un nevis ko citu, kā kojās istabas biedrs apēda viņa makaronus un, kā atriebības aktu, apzagtais ir pārgulējis ar makaronu ēdāja sievieti. Ne jau šīs netīrās nianses lika Kārlim aizvērt acis un iztēloties, ka viņš atrodas laukā, pilnā ar pienenēm, dzeltenām, smaržojošām pienenēm, kuras noplūkt, paostīt, un koķeti izbarot govij no rokas, reizē sajūtot tās stingrās un asās mēles pieskārienu izplestajai saujai. Kārlim kļuva slikti no sirsnības, ar kādu satiekas divi paziņas. No atklātības, patiesuma un viņu neviltotajiem smaidiem. Tā bija tāda kā skaudība un reizē meklējumi pēc nepatiesā, pēc mazajām, cilvēku nododošajām niansēm, pēc kurām tomēr varētu saprast, ka vienam no viņiem otrs riebjas.
Jau ejot pa ielu, prom no stacijas, viņš no vienas cigaretes aizsmēķēja otru. Tā viņš darīja tikai īpašos izmisuma brīžos, kad trīcēja rokas. Un viņam bija iemesls, Kārlim trīcēja rokas no tā prieka, ar kādu sieva ar suni sagaidīja savu vīru. Apskāviens, skūpsts, tūkstošiem vārdu ne par ko, bet tomēr tik ļoti vienojoši divus cilvēkus. Runāšana vispār nozīmē tik daudz, liekas, ka ne par ko, par sadzīves sīkumiem, kuru dēļ nav vērts tērēt mutes mitrumu, bet tomēr – tik daudz. Varbūt viņš bija pārāk maz runājis ar Luīzi, varbūt viņš vispār bija pārāk maz runājis ar visām savām dzīves sievietēm.. Kārļa pārdomas iztraucēja kāds tēls, kas gāja pretī, skaļi brēca Kārļa vārdu, vilka nedaudz aiz sevis kreiso kāju un ļoti plaši plātījās ar rokām. Kārlis uzreiz atpazina Raimondu. Viņi bija pazīstami kopš laika, kad Kārlis vienu vasaru piestrādāja vienā no pansionātiem. Tur viņam bija tik baisi un vientuļi un pirmo reizi patiesi bail no nāves, ka saudzējošās vientulības vietā, viņš izvēlējās draudzēties ar Raimondu. Iespējams, viens no sliktākajiem lēmumiem Kārļa mūžā. Lai nu kā, izvairīties vairs nebija iespējams un priecīgais Raimonds metās Kārlim ap kaklu, nošķiezdams viņa seju ar prieka asarām un siekalām.
- Vecīt, vecīt, vecīt, man ir tik liels prieks tevi redzēt! Raimonds gandrīz vienmēr, kad satraucās, atkārtoja vārdus pa trim reizēm.
- Čau, čau, ko tad tu te dari?
- Vai, zinies, zinies, zinies, es te uz aptieku nedaudz skrienu. Skrienu, jā, skrienu. Šovakar čiki brikis būs, kā es te skrienu, būs, jāiepērk manta, manta, nu, saproti, manta.
- Izklausās labi, man prieks par tevi, bet tu piedod, man šobrīd jāsteidzas, gan jau tiksimies vēlāk.
- Protams, ka tiksimies, šovakar pat tiksimies, tur, jaunajā klubā, tajā pašā ēkā, kur vecais, tikai ieeja no kreisās puses, ja nebūsi, atnākšu pakaļ, kā zvanīts, atnākšu, atnākšu, atnākšu.
Kārlis noskatījās kā melnīgsnējs tēls gandrīz vai aizlēkā lejup pa ielu, viņš noteikti būtu lēkājis, ja vien ne kreisā kāja, kas vilkās nedaudz aizmugurē. Atgriezies pie pieneņu pļavas, viņš turpināja iet uz mājām. Uz mājām, kurās atkal vajadzēs attaisnoties par to, kāpēc viņam atkal nav kur dzīvot, atkal nav naudas, un atkal viņš ir palicis viens. Un vajadzēs arī atcerēties visus melus, ko māte ir stāstījusi tēvam, lai it kā saglabātu mājas pavarda siltumu.
Vakarā Kārlis gulēja gultā, skatījās televizoru un, stiepjoties pēc cigarešu paciņas, sataustīja mazu, saburzītu papīra gabaliņu, kas izrādījās viņa pēdējā naudas zīme. Ja ir tik maz naudas, nav jēgas kaut ko taupīt, nav jēgas mēģināt izdzīvot. Kārlis iztīrīja zobus, nedaudz iesmaržojās ar mātes salkanajām smaržām un devās iedzert. Šādās dzīves situācijās nav jēgas nedzert, tāpat kā nav jēgas taupīt pēdējo naudas zīmi. Parasti viņš nedzēra daudz, tikai tik daudz, lai nedaudz apreibtu, ieritinātos citā, nedaudz spīdīgā realitātē, bet nezaudēt galvu un spēju kustēties, taču šoreiz bija nedaudz savādāk. Bija Raimonds un viņa meitenes. Kā puisis no pansionāta, ar invaliditāti galvā un uzkrītošiem fiziskiem trūkumiem, var tikt pie meitenēm vispār, nerunājot par tik sakarīgām? Jau pēc pāris glāzēm viss griezās, Kārlis atcerējās, ka viņš nebija lāgā ēdis jau dienas trīs, tāpēc reiba trīs reizes ātrāk. Un meitenēm tas patika, Raimondam tas patika, jo Kārlis tad smaidīja un plēsa visus sev zināmos neķītros un derdzīgos jokus, ko vien zināja, vai bija izlasījis grāmatās no lētā gala. Nekā neparasta, ka Kārlis sakāvās, laizīja pilnīgi nepazīstamas meitenes, ķērca zāles vidū un vienīgais uzdrīkstējās pacelt rokas virs galvas, nu, kā pilsētnieks, vietējie neuzdrīkstējās tā darīt. Glāzes, smiekli, ņirgāšanās, nedaudz vēsuma un Kārlis attapās gultā. Kopā ar vienu no meičām un.. Raimondu. Attapies viņš jau gribēja doties prom, taču Raimonds sāka lūgties, lai viņš neatņem viņam šo meiteni, lai ļauj ar viņu pārgulēt, pārgulēt, pārgulēt. Kārlis nodomāja, ka šoreiz Raimonds nekļūdās, tie, kuriem kopš dzimšanas ir kaut kas atņemts, dzīvē tiek kaut kas dots un pavisam nereti tā ir seksuālā spēja un enerģija. Tagad viņš saprata, kā Raimonds tika pie meitenēm, viņš bija vietējais falls, ar gandrīz nebeidzamām baterijām. Meitenes viņu izmantoja un viņam nekas nebija pretī.
Aizdomājies, Kārlis palika. Drīzāk aiz intereses, kā tas viss notiek, nekā aiz praktiskas nepieciešamības pēc sievietes. Raimonds sprausloja, viņa piķa melnie mati plīvoja gaisā kā neiejātam ērzelim, viņš svīda, sprausloja un dzēruma vājprātā izskatījās pēc grieķu mīlas Dieva. Viss notika kā veļas pulvera reklāmā – divi vienā, iekāre un nožēlojamība. Meitene sniedza Kārlim minetu, kamēr Kārlis bija kaut kur citur, un Raimonds bija tur un darīja visu. Kārlis iedzēra, aizmiga, pamodās, bet Raimonds joprojām bija tur. Viss tur. Apkārtējā vājprātā tiek radīti izcili darbi, Kārlis parakņājās somā, izvilka piezīmju blociņu un sāka rakstīt. Rokraksts bija trīcošs, ik pa brīdim pārtraukts ar kājas spērienu vai pakaļas pieskārienu, bet Kārlis radīja, viņa galvā tapa tēli, notikumi, vietas, negaidīti pagriezieni, draudi, terors, mīlestība, sāpes, ciešanās, zaudējums, pieneņu lauks, asinis, asaras, jauna dzīvība..
Jau ap pusdienlaiku Kārlis devās atpakaļ. Otrais vagons, ar muguru braukšanas virzienā, tikai šoreiz nevis grāmata, bet blociņš. Un aiz loga Raimonds. Vilcienam sākot kustību, viņš skrēja līdzi, māja ar roku, vilka pakaļ savu kreiso kāju un smaidīja, viss izskatījās nožēlojami kā lētā komēdijā, viens vienaldzīgais un otrs vājprātis, viens izmisis un dziļi nelaimīgs, otrs laimes apstarots un priecīgs par gultā un sievietes nostiprinātu draudzību.
