Kārlis sēdēja vilcienā, kā vienmēr ir sēdējis vilcienā – ar muguru braukšanas virzienā, un nedaudz nervozi norūpējies burzīja rokās braukšanas biļeti. Kārlis nekad nebija domājis par saviem vilcienā braukšanas paradumiem, kāpēc ar muguru braukšanas virzienā, kāpēc vienmēr otrais vagons, kāpēc vilcienā gandrīz vienmēr viņš gulēja un pamodās tieši vienu pieturu pirms vajadzīgās. Arī šoreiz viņš par to nedomāja, gluži kā nezināmu spēku vadīts, vai drīzāk pieraduma dzīts, darīja visu kā darīja gadus septiņus atpakaļ, kad viņš katru dienu brauca ar vilcienu. Vienīgā atšķirība tagad bija tā, ka viņam nenāca miegs, sliežu vienmērīgā klaboņa un liegā šūpošanās viņu neieaijāja. Pāris pieturas viņš vienkārši skatījās ārā pa logu, nemaz nemēģinādams neko saskatīt, skatījās vienmērīgi mainīgi plūstošajā ainā un tikai mirkli vēlāk pamanīja, ka acis seko vadam. Viņš atcerējās, cik stundas savā dzīvē viņš ir veltījis pētīdams tieši šos vadus, kuri pamazām liecās uz augšu un tad pārrāvās pie kāda no stabiem, pie tam, tie nebija elektrības stabi, tas bija viens kabelis, kas ik pa brīdim parādījās, liecās uz augšu un aprāvās.
Dzīdams prom domu mākoņus, kas bezdarbībā krājās virs viņa galvas biezā, uzmācīgi melnā slānī kā cilvēku pūlis, iepērkoties Stockman trakajās dienās, viņš sāka lasīt. Grāmata bija no lētā gala, otrās šķiras detektīvs par melno cilvēku neizdevušos dzīvi Amerikā, taču bagāta ar rupju, derdzīgu un brīžiem skarbu humoru, kas Kārlim gāja pie sirds tik ļoti, ka viņš nevarēja noturēt savu smaidu. Šādi smaidīdams, dažreiz tik ļoti, ka bija jānoliek malā grāmata un jāpieliek roka mutei, lai nesāktu skaļi smieties, viņš pamanīja, ka blakus bija apsēdušās divas meitenes. Viena, kura bija Kārļa pusē, bildēja otro, meiteni ap gadiem 23-25 sarkaniem matiem un milzīgām brillēm rozā ietvarā. Sarkanmatainā meitene smaidīja Kārlim. Ne tik atklāti, lai viņu samulsinātu, bet arī ne tik neuzkrītoši, lai Kārlis to nepamanītu. Kā sakautrējies skolas puika, kurš pieķerts skolas tualetē ar vecākā brāļa porno žurnālu rokās un pusnolaistām biksēm, Kārlis piesarka, strauji novērsa skatienu un iegrima grāmatā vēl dziļāk. Nebija tā, ka Kārlim nebūtu interesanta meitene, kura izskatījās pietiekoši viegli pavelkama uz flirtu un pavedināma, drīzāk tie drūmie domu mākoņi viņam traucēja pasākt jebko, kas prasītu no viņa enerģijas patēriņu lielāku nekā izdala ķirbis, pūstot lauka vidū.
Tieši šodien viņš bija otro reizi, pareizāk sakot – pavisam, izšķīries ar Luīzi. Kārlis bija ieradies pamatot savu lietderīgumu, iegalvot, ka viņš nemaz nav bezjēdzīgs vīrietis, ka viņam ir pavisam realizējami sapņi, tikai ir vajadzīgs neliels laiks, lai nostātos uz kājām, viņa pirmā grāmata jau gatavojās publicēšanai, viņi dzīvos laimīgi, piepildīti un savādāk nemaz nevar būt, jo viņš Luīzi mīlot vairāk par visu pasaulē. Taču Luīze klusēja, mazgāja traukus un klusēja. No tā, cik daudz viņa saprata par mīlestību, arī viņa mīlēja Kārli, taču viņai bija apriebušies šie tukšie uzmundrinājumi, solījumi, viņa gribēja dzīvot šobrīd un tagad. Dzīvot, nevis dalīties sapņos par labāku nākotni, viņas bioloģiskais pulkstenis neglābjami tikšķēja, viņa gribēja dzīvi, gribēja bērnu, gribēja drošības sajūtu. Tā vietā, lai to visu pateiktu Kārlim, viņa paķēra vienu no nemazgātajiem šķīvjiem un svieda to Kārļa virzienā, pavadot atlikušos makaronus un ketčupu ar lāstiem, kas nobira pāri Kārļa augumam un uz mirkli sāpēja vēl vairāk nekā pa deniņiem trāpījušais šķīvis. Kārlis aizgāja, tāpat kā pirmo reizi, tikai šoreiz viņam nesāpēja, drīzāk tukšuma vilnis izpletās iekšā kā milzu piepūšamais balons. Viņam vairāk sāpēja sasistie deniņi un paša apziņa, ka viņš ir uz patiesā ceļa, lai kļūtu par neveiksminieku.
Kārlis atrāvās no domām un grāmatas, kārtējo reizi mēģinot savaldīt smieklus un pie reizes pamēģināt laimi un iepazīties ar piemīlīgi smaidošo meiteni. Vispār pietiekoši bezjēdzīgs teiciens – izmēģināt laimi, viņš neko negribēja izmēģināt un nekādu laimi arī nemeklēja, drīzāk cerēja aizgaiņāt domas par savu neveiksminieka karjeru ar garāmejošu seksu, pēc kura katru cilvēku moka pašapziņas pārmetumi. Nav slikta ideja, pārmākt vienas domas, sajūtas, ar otrām, jau pierastākām un ātrāk gaistošākām. Taču šī apsviedīgā ideja bija tikai plīsuša prezervatīva vērtē, meitenes jau bija aizgājušas. Īpaši nebēdājoties, viņš vēl mirkli papētīja garām slīdošo vadu, kas cēlās uz augšu un tad pazuda pie kāda no stabiem, atgriezās pie lasīšanas, ko darīja, ik pa brīdim smaidot, līdz pat vajadzīgajai stacijai.
