- Tev vajadzētu pamēģināt rakstīt pavisam savādāk, skarbāk, patiesāk, tā, lai Tevis rakstītais uzrunā lasītāju kā ieperot mazu bērnu pirmo reizi, - teica Roberts, malkodams kafiju ar pienu no lielas, bļodveidīgas krūzes ar plankumoto govi uz tās, gluži tādu, kā Alpu piena šokolādes reklāmās.
- Man jau liekas, ka es pietiekoši šokējoši un atklāti rakstu, - mēģināja piebilst Elizabete.
- Nē, nē, tu taču arī esi no tām, kura braucienu aprakstītu kaut kā līdzīgi: "Auto gaismas iznira kā no nekurienes un atspīdēja ainavā, kas bija pārklāta ar pienīgo, gluži kā uzputoto, miglas kārtu".
- Protams, tas liek lasītājam sajust to pašu, savu piedzīvojumu, kas, bez šaubām, katram ir bijis līdzīgs, šo pašu paņēmienu izmanto vairāki veiksmīgi autori. Respektīvi, paņem kaut ko savu un apraksta tādā veidā, lai katram pietiktu vietas personīgai interpretācijai, it kā pats to būtu pārdzīvojis. To dara gan Griškovecs gan arī Simons Cat's autors, pie tam, viņi šo veiksmes formulu nemaz neslēpj. Pārbaudīta vērtība, tā teikt.
- Un kas tu būsi, pielietojot jau pārbaudīto? Tas nav gluži tas pats, kas slaucīties jau reiz izmantotā tualetes papīrā, bet līdzīgi, sajūtās. Īsti gan arī nevar noliegt, ka atkritumu izvedēji neslikti pelna.
Roberts, 25 gadus vecs, gaišmatains jaunietis sāka strādāt jau studējot vadības zinības pēdējā kursā un pēc trim auto tirdzniecības jomā pavadītajiem gadiem, bija sajutis asins garšu, kāpjot pa karjeras kāpnēm, kas tiešā veidā atspoguļojās naudas daudzumā viņa makā. Jaunietis stingri pieturējās pie strādnieku himnas par piedzeršanos piektdienās un smagā darba sākumu pirmdienās. Elizabete pēc filoloģijas studijām bija pastrādājusi dažādus gadījuma darbus, nevienā no tiem nepavadīja ilgāk par pusgadu un pašlaik bija rakstoša bezdarbniece. Laiku pa laikam viņa kaut ko radīja kādam žurnālam, avīzei vai portālam un pārējā laikā mēģināja piepildīt savu sapni par sarakstīto grāmatu un autogrāfu sniegšanu muskuļainiem, iedegušiem vīriešiem, kuri bez šaubām, nāktu iepirkt viņas grāmatas tieši tādi, kādus viņa redz savos sapņos, karstus un līdz viduklim kailus ar skaidru nojausmu par dibena vaigu stingrību.
- Es jau neko sliktu tev nevēlu, saproti taču, gribu, lai tev viss izdodas un nauda ripo pa varenu reni, - turpināja Roberts.
- Varenu reni, - sapņaini novilka līdzi Elizabete, joprojām domājot nebūt ne par naudu.
Abu nesteidzīgo sarunu pārtrauca Vilnis, gadus 50 - 60 vecs vīrietis, vienmēr pārāk draudzīgs un apnicīgs ar vieniem un tiem pašiem stāstiem par savu garo bārmeņa dzīvi.
- Ko tad sēžam, jaunieši?
- Mēs jau skrienam prom, piedod, vecīt, nav laika, - Nevērīgi izmeta Roberts.
- Mūžīgi vienā skriešanā un bez laika.. Starp citu, zinājāt kā mans pasniedzējs kādreiz teica, kā sauc cilvēkus, kuriem nav laika?
- Nu?
- Cilvēki, kuriem nav laika, ir nelaiķi! Padomājiet par to, pirms skrienat kaut kur tālāk..
- Ha ha, smieklīgi, vecīt, ļoti smieklīgi, - ironiski noteica Roberts, samaksāja par dzērieniem un devās prom, atstājot Vilni vienu pašu visā kafejnīcā.
