Alfs daudz lasīja. Jau septiņu mēnešu vecumā viņš sāka staigāt, gada un trīs mēnešu vecumā likt kopā pirmos sakarīgos teikumus un četru gadu vecumā viņš jau lasīja savu pirmo grāmatu. Vecāki piegāja Alfa audzināšanai visai radoši, ieviešot tā saucamo Japāņu metodi, kuras pamatā ir atziņa, ka bērns jau ir prātīgs cilvēks nevis mazs bērns, visu var panākt ar smadzeņu čakarēšanu, gluži kā pieaugušie cilvēki to dara, respektīvi - runājot. Sešu gadu dzimšanas dienā tēvs Alfam uzdāvināja kāmīti ar nolūku ieaudzināt viņā atbildību.
- Lai kļūst par atbildīgu un pilnvērtīgu vīrieti,- teica Vilis, Alfa tēvs, ārsts pēc izglītības.
Bērna un kāmīša attiecības ir neiedomājami komplicētas. Kāmītis var paciest ļoti daudz un tas, savukārt, spēcīgi veicina bērna fantāziju. Tā nu vienu dienu kāmītis neizturēja Alfa svaru un aizdevās uz citām zemēm, kur visi rieksti nav jābāž aiz vaigiem. Alfs ļoti pārdzīvoja kāmīša nāvi, turēja to rokās, turpināja sarunāties, mēģināja pabarot un padzirdīt. Un tad izjauca to, lai paskatītos, kas kāmītī ir salūzis, gluži kā viņš bija jaucis daudzas elektroniskas un mehāniskas ierīces. Vilim acīmredzami nepatika tas ko viņš ieraudzīja - mazais Alfiņš sēdēja istabas stūrī, sarunājās pats ar sevi un lika pāri plecam svaigi izvilktās kāmīša iekšas, ar nolūku salabot to visu, un salikt atpakaļ, protams.
- Alf, mazais kāmītis ir beigts,- noteica Elīna, Alfa mamma, universitātes fizikas pasniedzēja un apmainīja izjaukto kāmīti pret žurnālu "zinātne un reliģija".
Kamēr abi vecāki virtuvē strīdējās par bērna audzināšanas smalkajām niansēm un viņu pašu nepareizo pieeju lietām, Alfs sēdēja tajā pašā stūrī un cītīgi lasīja jauniegūto žurnālu.
- Kurš gan bērns nav izdarījis ko tādu, tas ir tikai normāli, es pati bērnībā esmu vardi uzšķērdusi, lai apskatītu to no iekšpuses, nevajag taisīt traģēdiju tur, kur tās nav, - mātišķā balsī, gluži kā auditorijas priekšā, skaidroja Elīna.
- Tad jau var redzēt, kurā tas mazais elles izdzimums ir iedzimis, tu paskaties viņam acīs, - cinisma pilnā balsī runāja Vilis.
Alfs turpināja lasīt savu žurnālu. Vēlākās sarunas kā ar pieaugušu cilvēku īsti nelīdzēja, arvien biežāk vecāki tika saukti uz pārrunām ar bērnu dārza audzinātāju. Alfa iztēle pārsteidza, tā nebija tikai diendusas negulēšana vai atteikšanās ēst pusdienas, nebija arī strīdēšanās pretī vai kaušanās, viņa iztēle bija ārpus šāda vecuma bērnu rāmjiem. Dārziņa biedri tika cienāti ar paš-gatavoto dzērveņu sulu, kurā bija pārāk liels etiķa saturs, kā rezultātā vairāki bērni tika nogādāti slimnīcā. Vecāki jau bija pieraduši pie audzinātājas reakcijas, tieši tāpēc bija nedaudz pārsteigti par viņas bālo seju, sausām lūpām un stipri izlobītām acīm, pie pēdēja izsaukuma uz skolu.
- Kaut kas mums ar to elles izdzimumu ir jādara, - skaldīja Vilis, staigājot pa virtuvi un smēķējot, ko vēl nekad nebija atļāvies.
- Kāpēc tu pīpē bērna klātbūtnē?
- Lai jau pierod, mazais čuskulēns, kad nonāks ellē, tur katru dienu varēs elpot degošas zemes tvaikus un sēra mākoņus.
- Atkal jau tu dramatizē, visi mēs esam spēlējušies dakterīšos, nekā traka tur nav.
- Jā, bet viņš viņai tur..tur..tur iebāza čiekuru!
- Un ko tad tu gribēji, lai bērns iebāž tur sešu gadu vecumā, ko?
- Jā, bet čiekurs, - gluži vai spļaujot ārā ievilktos dūmus šņāca Vilis.
- Vari būt priecīgs, no čiekura vēl neviens nekad nav palicis stāvoklī.
Tā nu Elīna izvilka no sekcijas labi glabāto konjaku un šokolādi un gāja runāt pie meitenes vecākiem. Runāt vienmēr ir labāk, ir iespēja, ka būs mazākas problēmas.
Alfa audzināšanā nu tika iesaistīta arī vecmāmiņa. No bērnu dārza Alfs tomēr bija jāizņem, toties viņam tagad, ar vecmāmiņas gādību, uzradās jauns rotaļu biedrs, lai bērnam būtu vismaz kāda nodarbe. Par piespiedu draugu tika izvēlēts Vitālijs, gadu vecāks kaimiņu puika, vecmāmiņas draudzenes mazbērns, lēnīgs, liela auguma puika, kuram teorētiski vajadzēja pildīt katalizatora funkciju. Un Vitālijs arī pildīja šo funkciju pilnā mērā. Alfs teoretizēja kādas lietas tik varētu darīt, bet pats pēc tam skaļi atvainojās, no kurienes viņam vispār šādas domas galvā ienākušas, Vitālijs klausījās un uztvēra tikai to smieklīgo un aizraujošo daļu. Un tā nu viņš skraidīja apkārt, dedzinādams patronas, spridzinot mikroviļņu krāsnis, radot dūmu sveces, radot bioloģisko ieroci kanalizācijā, spēlējoties ar raugu un padarot skolotāju dzīvi par elli ar piespraudēm uz krēsla vai striķi, kas neredzami ķērās kājās. Ņemot vērā Vitālija lēnīgo dabu, viņu gandrīz vienmēr pieķēra un gandrīz vienmēr viņš atzinās, ka tā ir bijusi Alfa ideja. Alfs, protams, visu noliedza un Vitālijs uz viņu vienmēr šausmīgi apvainojās. Tiesa, ļoti īsu brīdi. Alfs žurnālā bija izlasījis, ka zelta zivtiņām atmiņa ilgst tikai trīs sekundes un saskatīja ļoti lielu līdzību ar Vitāliju, kuram piemita tikai operatīvā atmiņa un liela vēlme draudzēties.
- Skat, putni lido prom!
1.
2.
3.
- Skat, putni lido prom!
1.
2.
3.
- Paskaties, tur vienradzis izvaro cilvēku!
1.
2.
3.
- Skat, putni lido prom!
Vēlāk Vitāliju sitīs skolā un viņš nesitīs pretī, jo ir lielāks un nodarbojas ar sportu, viņš pabeigs specializātās mācības, sāks strādāt, iemīlēsies savā sievā, ko viņam būs izvēlējušies vecāki, tikai pēc kāzām, audzinās vienu svešu bērnu un radīs vienu savu. Par citām sievietēm viņš, protams, 1.,2.,3., un aizmirsīs, dzīvos pilnvērtīgu strādnieka dzīvi, ar sportu viņu vairs saistīs tikai atmiņas un televizors un pēc desmit laulībā nodzīvotajiem gadiem, viņu dzērumā uz ielas notrieks autobuss.
Taču tagad viņi vēl bija tikai bērni, ārā spīdēja skaistākā saule viņu abu mūžā, kas traucēja Vitālijam ķert baložus. Alfs žurnālā bija izlasījis rakstu par cilvēku upurēšanu un bija ļoti iespaidots. Tā kā neviens Alfam nedeva mazus kristiešu bērnus uz "paspēlēties", tad nācās vien iztikt ar baložiem. Alfam nebija to žēl, jo tajā pašā žurnālā viņš izlasīja, ka baloži esot nejauku slimību pārnēsātāji.
