Es vēl nebiju aizlīmējis ailes un pa vecā koka loga šķirbām ik pa brīdim iesvilpojās aukstā vēja brāzma, kas izlauzās cauri aroniju krūmam. Tā zari šūpojās nevienmērīgā ritmā un, kopā ar sakaltušajām lapām sitās pret logu. Viņa stāvēja pie plaukta un pētīja tā saturu. Antīkie svečturi, dažas fotogrāfijas, izkaltis kastanis, veca plastmasas „mikimauša” rotaļlieta, dažas grāmatas, vēl dažādi, nevienam neko neizsakoši sīkumi. Varētu domāt, ka šī plaukta saturs pieder kādam vecam onkulim, kurš stāsta par jaunības piedzīvojumiem saviem mazbērniem. Es nevarēju pakustēties, sēdēju uz galda malas un pētīju meiteni. Tumši mati, smalkas, trauslas rokas, pašpārliecināts skatiens. Kontrastu pilns tēls, es nodomāju un turpināju pētīt viņu. Fonā skanēja mūzika, viņa pagriezās, pasmaidīja un pagrieza skaļāk.
Easy like Sunday morning..
Vecais atskaņotājs nedaudz raksturīgi čarkstēja, istabā sāka krēslot un es tikai ar grūtībām varēju saskatīt viņas sejas izteiksmi. - Tev patīk svētdienas? Es jautāju, it kā nejautājot neko konkrētu. - Nē, nē.. Viņa teica, skatoties kaut kur tālumā, - tikai svētdienu rīti, kad varu būt tikai sev, darīt tikai to ko pati patiesi gribu, kaut arī tie būtu tikai mazi sīkumi, nelielas muļķības, bet sev, tikai sev.. Es sapratu, sapratu to sajūtu, man tā neasociējās ar kādu no nedēļas dienām, man vairs nebija nedēļas dienu, tikai nemitīgs laika ritums, ar kuru var spēlēties kā ar mannas putru bļodā, ko bērnībā gatavoja mamma. Tās fantastisko garšu saproti tikai tad, kad vairs nav neviena, kurš tevi piespiestu ēst brokastis. Mannā putra no rītiem ir daudz labāka par aukstu alus pudeli, tikai mana dzīve tecēja kā alus upe, putojoša, burbuļojoša, patiesi rūgta.
Rome wasn’t built in a day..
Nokratīju domas kā kaķi nokrata no sevis ūdeni, piegāju viņai klāt un apskāvu. Viņa nepretojās, tieši otrādi, piespieda manas rokas sev vēl ciešāk klāt. Kā mazs bērns noslēpu savu seju viņas matos. Fantastiska sajūta, pieskāriena enerģija, siltums, viņas smarža, kas uz pāris minūtēm apreibināja mani vēl stiprāk nekā alkohols. Pa galvu šaudījās tūkstošiem domu. Kas ir tas, kas liek man justies tik labi ar viņu? Jā, fantastiski skaista, valdonīga, patstāvīga, gudra, bet reizē tik mīļa kā mazs dzīvnieciņš, kuru gribas paņemt klēpī, sasildīt un pabarot.
Are you gonna be my girl?
Tik īpaša šim brīdim. Vai, visai dzīvei!? Kas to var zināt, divi cilvēki, divas dzīves pirms tam, divas pēc. Kurš vienā konkrētā brīdī var zināt pie kā novedīs šī tikšanās? Cilvēki taču mēdzot mīlēt visu mūžu un pārstāt ceturtdienā. Vai svētdienā! Cik daudz ir paņemts no citiem cilvēkiem, notikumiem, cik daudz pats cilvēks ir gatavs uztvert no jauna, aizmirstot visus stereotipus, kas noveduši līdz iepriekš nolemtām beigām? – Cilvēks ir skaists sveču liesmā, Kā izraujot neatbilstošus vārdus no tumsas es noteicu.
Never give up, it’s such a wonderful life..
- No kā tev ir bail? Viņa jautāja nepagriežoties, joprojām turot manas rokas piespiestas pie sevis, un lūkojoties kaut kur tālumā.
- Man ir tik labi šobrīd..
- Nemaini tēmu. Stāsti!
- Vienu brīdi dzīvoju kopā ar tēvu divistabu dzīvoklī un pa ceļam uz skolu bija pamesta, nepabeigta jaunbūve. Izsisti logi, izrautas durvis, sadrupuši ķieģeļi, piķa melnums iekštelpās. Vienu dienu aizsapņojos un iekritu pagrabā, sasitu kāju, nobrāzos un nobijos no smakas. Tur oda pēc nāves. Es nezinu kā es agrā bērnībā varēju zināt pēc kā ož nāve, bet es to jutu, pelējums, mitrums, nolemtība. Kādas piecas minūtes nevarēju pakustēties un man likās, ka uz mani skatās, jutu kā atdzīvojas fantastikas grāmatu varoņi, zaļām, spīdošām acīm, gļotainiem locekļiem, smirdošu elpu. Tagad tā ēka ir pabeigta, ir uztaisīts tirdzniecības centrs. Es tur nekad neesmu bijis. Lai arī vairs neticu, ka visi tie tēli ir dzīvi, man ir bail tur ieiet. Un katru reizi, ejot garām, man šķiet, ka uz mani kāds skatās. Pēta, gaida...
- Man ir bail no tuvības. Viņa teica, pagriezās pret mani un mēs sākām dejot.
I just wanna make love to you..
Ko tādos brīžos jūt cilvēki? Plāno savas kustības un reakciju uz tām, iztēlojas, kas notiks tālāk, kā pirmo reizi pieskarties nedaudz intīmāk par apskāvienu, cik viegli būs novilkt viņas krūšturi vai attaisīt viņa bikšu siksnu, pēc kā viņš vai viņa garšo? Es visu redzēju kā no malas. Muļķīgs tēls, kas saliecies, lai izlīdzinātu augumu atšķirību un pats dzīves zieds. Sabojāts, trausls, maigs, ar saviem asumiem. Ainas ritēja kā paātrināta filma, gulta, vīns, cigarete, gulta, balkons, atstāta zobu suka, ievākšanās pirmdienā, jo tā varēja mikroautobusa šoferis, izvākšanās trešdienā, kamēr es nebiju mājās, nesadalīts mājdzīvnieks, alkoholā slīcinātas asaras, tūkstošiem izsmēķu, izmestu pāri margām, sētnieka lamāšanās, nogrūšanās, lai aizmirstu, fanātiska pievēršanās darbam, netīša saskriešanās uz ielas, bez pārmetumiem, jo, ko gan tu vari pārmest cilvēkam, kurš reiz ir cēlis tevi spārnos?
Bitter heart..
Redzēju arī šo brīdi, redzēju starojošus divus cilvēkus, aiz laimes, brīža laimes, ar cerību, ka trešdiena izkritīs, tiks izsvītrota no kalendāra un būs tikai svētdiena. Viena, otra, trešā, un tā līdz galam, lai ko šis gals arī nenozīmētu, cilvēcīgā cerība uz laimes turpināšanos bez ierobežojuma.
Mūzika vairs neskanēja. Varēja dzirdēt tikai kā aroniju krūmi rīvējas gar vēl joprojām neaizlīmēto logu.
- Kāpēc tu klusē?
- Depesche Mode.
- Kā, lūdzu?
Atbildes vietā es piecēlos no dīvāna un uzliku skanēt mūzikas atskaņotāju.
All I ever wanted All I ever needed Is here in my arms Words are very unnecessary They can only do harm.
Krakšķoša mūzikas skaņa lauza gaisu. Viņas smarža lauza manu sirdi. Es iztēlojos sevi garā, sarkanā mētelī, apakšbiksēs, kas uzvilktas pa virsu apspīlētam triko, lidojošu apkārt zemeslodei, mēģinot apturēt laiku, lai nepienāk rīts, lai nekad nepienāk rīts un nebūtu jāšķiras, ne uz mirkli, pat ne tāpēc, lai vēl satiktos, lai viss būtu savādāk, jo tāpat jau vairs nebūs. Būs savādāk, būs labāk vai sliktāk, bet nekad vairs nebūs kā tagad, nekad. Nekad. Pirmie saules stari sāka spiesties istabā pa netīro logu, es maigi noskūpstīju viņu uz deniņiem. Viņa ir tik skaista, kad guļ. Apķēru viņu un pagriezu uz sāniem, lai kaut uz mirkli mēģinātu noslēpt viņu no rīta gaismas. Tik skaista, tik fantastiska, tik maiga, tik nereāla.
- Labrīt. Viņa noteica un piespieda mani sev vēl ciešāk.
Līdz ar saules stariem uz viņas auguma, sāka skanēt:
