Uz brūnās koka sienas krita sveces gaisma. Tās liesma spēlējās atlobījušās krāsas ļerpatās. Likās, ka siena ir dzīva, tās iekšpusē kaut kas kustējās, skrubināja, grauza, dzima un sprāga nost. Šo skaņu pārtrauca tikai neregulāra krekšķēšana un klusa gārgšana, kāda rīklē sprūda strutainas siekalas. Vīrietis ap gadiem trīsdesmit gulēja gultā uz muguras un, nedaudz pieliecis galvu, klausījās sienā. Viņam blakus gulēja pavisam nedaudz jaunāka sieviete, gulēja uz sāniem, ar muguru pret vīrieti, nedaudz atspīlējusi dibenu.
- Vai tu mīlēsi mani mūžīgi?
- Jā, protams. - viņš nedomājot atbildēja - Un tā nav tikai tukša muldēšana, es to jūtu ar katru sava ķermeņa daļu, jūtu to tikpat skaidri un izteikti kā to, ka esmu dzīvs.
- Es arī. Vai nav savādi? Mēs abi zinām, ka visu šo sačakarēsim, pat nav svarīgi kā. Banāli, vēl banālāk nekā tas par ko mēs smejamies, skatoties uz citiem. Tie pat nebūs netīrie trauki vai piebradāti apavi gaitenī, ne svešs mats, kas pieķēries džemperim, ne sveša smarža. Varbūt grāmata, vai filma, dziesma, youtube klips.
Divi jaunieši staigāja pa parku, sadevušies rokās, smaidīdami, runāja par banālām lietām, kas mijās ar dzīves jēgas meklējumiem un sievietes lomas sabiedrībā izmaiņām pēc renesanses perioda beigām. Viņš uzdāvināja viņai dzeltenu koka lapu, viņa vēlāk to izkaltēja grāmatā, kopā ar apelsīna miziņu, kas nomizots vīrieša locekļa formā. Sirdis sitās, elpa aizrāvās, lipīgs, liels kamols iestrēdzis kaklā, mitras rokas, pirmais neveiklais dzēruma pieskāriens, deja, skūpsts, karsta elpa, ledus gabaliņš, slīdošs starp krūtīm. - Kastaņi neaug kļavās - smiedamās un mēdīdamās viņa izkliedza un skrēja prom. Viņš skrēja viņai pakaļ, nogāza no kājām, abi nokrita. - Idiots, es sasitos! - patiesi aizvainota viņa teica. - Piedod, es tā negribēju, es taču tikai dauzījos. - Idiots - viņa nošņāca, piecēlās un gāja prom. Viņš palika pusguļus parka vidū, neizpratnes, izbrīnas un aizvainojuma pilns.
Slimnīcas uzgaidāmā telpa, cilvēki sarunājas, personāls slinki peld garām, neviens tev nepievērš uzmanību. Tā vien liekas, ja uzgaidāmajā telpā tu ne ar vienu nerunāsi, vari nomirt tā, ka neviens ilgu laiku pat nepamanīs, tikai apsargs, pirms slimnīcas slēgšanas ciet. Viņš šeit gaida jau mēnesi. Izmeklēšanas, analīzes, pārbaudes. Katru reizi gaida savu rindu un vienalga cikos tu esi nācis, sava kārta ir jāsagaida. Šoreiz viņš nervozēja vēl vairāk nekā parasti, bija jābūt rezultātiem. Viņš gaidīja kaut kādu muļķību. Tā vienmēr ir, ja var būt kaut kas ļoti slikts, tu slēpies aiz sava humora un mēģini nodarbināt smadzenes ar izdomājumiem par citām iespējamām kaitēm, kas nu vien var būt. Līdz pat vecmammas tablešu dzeršanai bērnībā, kas galvu darīja tik smagu un tik vieglu. Ieejot kabinetā viņš skaidri saprot, ka mirs.
- Tu esi atsvešinājusies - viņš teica, saņemot skūpstu uz vaiga, ienākot mājās.
- Nerunā muļķības, atkal tu ķeries pie vecā, vienmēr, ja nemetos tev ap kaklu, tu ieslēdz savu sasodīto paranoju, tas ne tā un šis ne tā.
- Es visu zinu par Klāvu.
- Jā, protams, ka tu zini, viņš ir mans kursa biedrs, mēs vēl pagājušo nedēļu ar viņu tikāmies, nepaliec nu jancīgs.
- Man arī šķiet, jancīgi, ka tu viņam ļauj sevi ņemt no aizmugures, ar mani tev nepatīkot tā.
- Ko.. ko tu runā, galīgi esi prātu izkūkojis?
Vīrietis izvelk no kabatas saburzītu fotogrāfiju un iemet ar to sievietes sejā, pagriežas, aiziet uz virtuvi un aizsmēķē. - Tavi komentāri, dārgā?
Sienas skaņas pārtrauc krāsas lobīšanās, nelieli gabaliņi nokrīt zemē un sadrūp. Galvā skaļa un nenoteikta dunēšana, kas mijās ar absolūtu klusumu. Tā laikā var dzirdēt kā apdeg mušas spārni, pārāk zemu lidojot virs sveces. Čurkstēšana kā pārsitot olu un uzmetot to uz karstas pannas. Vai apsvilinot spalvas uz rokās, gluži kā aizdegas sausi salmi. Viņš apskauj viņu, elpo pakausī un asaras ik pa brīdim nopil uz viņas kakla. Viņa iesmejas un uzreiz par to sakautrējas, nepiemērots brīdis smiekliem, taču kut. - Aita - arī viņš smejas līdz kārtējo reizi aizrijas ar siekalu un strutu sajaukumu viņa kaklā. Ilgs klepus.
- Man vajadzēja laist tevi vaļā jau tad, kad uzzināju par to citu vīrieti.
- Nē, nevajadzēja, tu to nevarēji, man to nevajadzēja, man vajadzēja vairāk tevis.
- Tu paliki aiz žēlastības. Un uzzināji tikai tāpēc, ka visu mēri pēc sevis. Nav pieklājīgi lasīt svešas vēstules, nav..
- Tu taču arī ne vienmēr apzinos ko gribi, kļūdies un mēģini to labot. Esmu šeit tāpēc, ka tā vēlos un tam nav nekāda sakara ar kaut kādu mistisku žēlošanos.
- Es tevi mīlēju, ienīdu, nicināju, vēlējos nogalināt un tad atkal mīlēju, kā vecās filmās, melnbaltās un mēmās.
- Cilvēki ir tik nepilnīgi, sabojā to, kas dāvināts, sabojā to, kas iegūts un izmet ārā, bet pēc tam vāc kopā svešus atkritumus kamēr nomirst. Mums ir paveicies, atkritumu savākšanas mašīna vēl nebija aizbraukusi.
Aukstums, dienas vēsākā daļa, saule sāk iespiesties tumsā, arvien vairāk atjaucot melno krāsu līdz tā kļūst spoža un griežas acīs. Viņa nopūš sveci un baltu dūmu strēmelīte izplešas gaisā un piepilda telpu ar kodīgu smaržu. Viņa nedzird sienu, nedzird krāsas gabaliņu krišanu, viņa pat nedzird mušas apdedzināto spārnu švīkstināšanos gar palodzi. Nav arī krekšķēšanas vai gārgšanas. Klusums. Dziedošie putni ir aizlidojuši, pārējie slēpjas no negaidītās salnas un klusē. Pēc ilgāka laiciņā šo klusumu pārtrauc dīzeļmotora skaņa, regulāri pīkstieni, plastmasas un metāla trokšņi, lamas svešā mēlē, pīkstēšanu, krakšķēšanu, motoru un tad atkal klusums, mēms klusums.
