Tā bija pirmā reize, kad man pazuda laka izjūta. Vēlāk bija vēl vairāki tādi notikumi, bet šī bija pirmā reize. Pa dienu ravēju dārzu, saremontēju garāžas durvis, abi ar saimnieku vakaros ņēmāmies garāžā ap auto. Laiks ritēja tikai tik daudz, cik varēju redzēt sienas pulkstenī. Tas bija kaut kāds vecais Fiatiņš, tā uzbūvē viss bija skaidrs un saprotams, ļoti maz elektronikas, tomēr bija nelielas atšķirības starp it kā pierastajiem vācu autiņiem. Tāpēc varēju paspīdēt ar zināšanām un veiklajām rokām. Saimnieks bija apmierināts. Viņa sieva labi gatavoja un katru vakaru deva jaunu, smaržojošu dvieli. Ar saimnieka meitu mums bija interesantas attiecības - viņa mani šķietami ienīda un man bija šķietami vienalga.
Nezināju cik ilgs laiks man bija pagājis pie šīs ģimenes, taču, brīdī, kad laimīgi piestartējām Fiatiņu un izbraucām pirmo līkumu, man likās, ka ir gana. Biju iedzīvojies un nojautu, ka man šo cilvēku pietrūks. Iespējams, tā bija tikai valodas barjera, kas neļāva izplūst garās, mokošās un nevienam nevajadzīgās sarunās par eksistenciāliem jautājumiem un tieši tāpēc šie cilvēki joprojām šķita saistoši. Pat interesanti. Paziņoju saimniekam par saviem nolūkiem braukt tālāk. Viņš lūdza vēl pagaidīt līdz rītam, lai varētu savākt man mantas un nelielus ēdiena krājumus. Man patika, ka viņš neprasīja mana lēmuma iemeslus, man būtu grūti izskaidrot viņam to dīvaino, kņudinošo sajūtu pakrūtē, ka pietiek, ir jādodas tālāk, prom, no visa.
Gulēju gultā, apsedzies tikai līdz viduklim, smēķēju. Inga, tā sauca saimnieka meitu, ienāca bez klauvēšanās un apstājās gultas galā. "Ko tev vajag?", izmetu, neskatoties dzēšot cigareti pret gultas kāju. Inga klusēja un turpināja mēmi skatīties. Tad novilka zilo džemperīti un atsedza savas kailās krūtis. Viņa jutās neērti, nezināja kur likt rokas un vārdi vienkārši nenāca pāri viņas lūpām. Ar savu neproporcionāli lielo galvu, mazajām krūtīm ar lieliem rozā krūšu galiem un šķietami liekajām rokām, viņa izskatījās smieklīgi. "Tu rītā brauc prom", viņa sāka runāt lauzītā krievu valodā, "Es vēl nekad neesmu bijusi kopā ar vīrieti. Un tu izskaties pieredzējis. Tev taču nebūtu grūti..", viņa apklusa un nodūra acis.
Jutu, ka kaklā iespiežas dusmu un izmisuma sāļais kamols. Tā vietā, lai izpildītu meitenes lūgumu vai vismaz pieklājīgi atteiktu, apģērbjot viņu un izstumjot ārā pa durvīm, es sāku kliegt: "Tieši no tā visa es arī mūku prom. Nekontrolētā maucība, paslēpta aiz puritāniskās vienaldzības maskas. Viss apkārt, nekas nepateikts līdz galam un pārsteigts nepiemērotākā brīdī. Debīlie liekēži, kam jūs derat, ko jūs reālu protat darīt? Ņurcat savus pipļukus bāra tualetēs, spaidāties, rijat, dzerat, drāžaties - kādēļ? Kam šis teātris? Neesot viņa vīrieti redzējusi, un kas - nevar nevainīga uz izlaidumu iet? Tavam pščš loham, bļadj, ir jāparāda, ka tev ir bijuši citi vīrieši? Un normāli to nevar izdarīt, nu tā, aktīvāk ar sportu nodarboties, nokrist špagatā, paslīdēt, galu galā - nokrist gurķu dobē ar caurumu pa priekšu? Nē, bļin, jāpiš smadzenes cilvēkiem no malas, ja es nebrauktu prom, huju tu tagad stāvētu ar saviem izbālējušajiem ciču galiem, un kas ar rokām? Sāc darboties, neesi tu vizuāli pievilcīga, pacenties, steni, sterva!"
Es kliedzu, mutes kaktiņi pildījās ar putām, ik pa brīdim noslaucīju seju ar segas malu, sajutu kaunu par sevi, bet turpināju kliegt: "Egocentrisms spiež biksēs? Ja nevienu nepisīšu - mani nemīl!? Ja neviens nepiš - mani nemīl!? Un par ko? Uzstādāt prasības, sarindojat, sanumurējat, bet ko varat dot pretī, izļurinātu vagīnu? Dāvināšu vaginālās bumbiņas, bet nav jau jēgas, tāpat glabāsiet skapī, aiz stikla. Iebāz pirkstu, vai! Iekod - vēl lielāks vai! Vai manu vai, cik dzīve ir pretīga, starp jums, izlutinātiem, tukšiem ļaudīm. Un jā, vienīgais pretarguments - bet tu pats? Bet es pats esmu spiests dzīvot starp jums. Tieši tā - spiests. Līdz šim. Devos prom. Acīmredzot nepietiekoši tālu. Un tagad tu pisies prom, ārā pa durvīm, ārā, bļadj, ārā!!!"
Bļāvu tā, ka man aizlūza balss un gar acīm palika tumšs. Inga stāvēja turpat, kā zemē ieaugusi, nodūrusi acis un ar asarām acīs. Pielecu kājās, atvēzējos sitienam, bet tā vietā sagrābu viņu aiz pleca un stūmu viņu ārā pa durvīm. Viņa nepretojās, vien paķēra savu novilkto džemperi un ļāvās. Arī tas man likās pretīgi. Atgriezos, iekritu gultā un raudāju.
