- Es šonakt sapņoju par to, ka mēs ar draudzeni iepakojām līķus. Tie bija samesti kaudzītē aiz mājas, kāds jau bija tos piesējis pie dēlīšiem, lai ir taisnas muguras, bet mēs tos iesaiņojām un krāvējs, tāds liels vīrs gumijas zābakos, mūsu iepakotos līķus krāmēja lielā furgonā. Pēc tam mēs ar draudzeni prasījām, lai tas krāvējs mūs neatstāj vienas, bail no tiem līķiem, īpaši no viena, kuram cepure bija uzmaukta uz kājām. Es meklēju, kur ir galva, bet tur - kājas!
- Bet tu taču esi meitene!
- Jā, nu un, ko tad man, maigi rozā sapnīšiem ir jārādās?
- Nu, kāpēc rozā? Vienkārši kaut ko jauku, piemēram, ej tu pa mazu taciņu, saulīte spīd, zāles stiebriņi maigi glauda basās kājas, gar ceļa malām stāv plīša lācīši un aplaudē tev par to, cik tu skaisti ej un tavas divas bizes ar bantītēm skaisti plīvo tev aiz muguras. Un tu tā, ar palēcienu ej un pie sevis dungo dziesmiņu. Plīša lācīši aplaudē un tad vienā mirklī tev uz rokas apsēžas taurenis, tāds liels un skaists taurenis. Tu pacel roku un stundām ilgi pēti to taureni, cik tas ir skaists, cik smalks, cik ievainojams. Tad taurenis aizlido un tu turpini dungot pie sevis dziesmiņu un plīša lācīši turpina tev aplaudēt. Vai nav skaisti?
- Pretīgi. Man tie lācīši būtu ar pogu acīm, tādām briesmīgām, krustā sašūtām, kā voodoo lellēm un tie visi stāvētu ar asiem nažiem rokās un es tur muktu prom, ar savām sirmajām bizēm plīvojot aiz muguras.
- Vai, iedomājies, tu ej pa pļavu, saule tikko ir parādījusies virs koku galotnēm, zālē spīguļo rasa, tu ej, un redzi zirgu. Uzmanīgi pieej tam, zirgs tāds tramīgs, tu uzmanīgi paglaudi, saulīte jau ir augstāk debesīs un rasa sāk apžūt, tu uzrāpies mugurā zirgam un jūs abi dodaties uz priekšu, vējš glauda tavu seju, jūs dodaties peldēties.
- Tas zirgs man noteikti roku nokostu.
Un neskatoties uz to, vajag taču kaut kā dzīvot, turpināt elpot, dzert ūdeni, ēst maizi, laistīt kaktusu un barot kaķi. Aiziet, šobrīd, būtu pats vieglākais ceļš, nebūtu jāizvēlas, nebūtu jāatklāj un jāpiedzīvo nezināmais. Piedzīvot kaut ko skaistu, nav nemaz tik viegli, tas noslogo, dzīves nastu dara arvien smagāku, vajag arvien jaunus un jaunus spēkus, lai varētu nebēdnīgi iet pa mežu, dungot dziesmiņu un, pētot taureņus, pamanīt, ka kāds tur, saulītē aiz koka, apsēdies zālē, apmierinās. Gan jau, skudriņas, kāpuriņi un mušas savāks to visu un nemaz nevajadzēs salvetīti.
