..ja runājam godīgi, man ir bail no viņas. Bail, kad viņa ienāk istabā. Bail, kad viņa ko pasaka. Bail no viņas valodas, runām izturēšanās. Bail no viņas caururbjošā, bet joprojām neredzošā skatiena. Bail no viņas kategoriskajiem spriedumiem, bail no aprobežoto sāpju asarām, no tā, ka viņai mūzika liekas par skaļu, par stipru sarkanvīns, par ātru braukšana, par garu šoseja.. Bail no viņas pūlēm ielīst svešā dzīvē, bail no viņas aizdomām, no viņas nospiedošās mīlestības, no viņas neuzticības, no viņas apelēšanas pie jūtām, no viņas greizsirdības, bail no viņas bailēm, no viņas trausluma, no viņas vienaldzības, no viņas nesapratnes.. Bail no tā, ka nespēju runāt ar viņu, nespēju ieteikt, pateikt, noteikt, izteikt, atklāties..
Ja viņai būs slikti, es parūpēšos par viņu, ja viņai būs sāpīgi, es iedošu pretsāpju tableti, ja būs smagi, pacelšu augšā un turēšu uz rokām. Bet, ja viņai būs vientuļi, es nenākšu pie viņas, ja viņai būs garlacīgi, es viņu neizklaidēšu, ja viņai būs auksti, es nekurināšu krāsni.. Es viņu nemīlu.
..viņa pieceļas no gultas, baltā naktskreklā, pieiet pie kontaktligzdas un izrauj no tās telefona lādētāju. Viņai uz acīm ir brilles, pirms piecām minūtēm viņa lasījusi avīzi. Tagad viņa zvana darbabiedriem, viņas dzīvē palicis tikai darbs, darbs, kurā var patverties no dzīves, no realitātes, aizmirsties, justies vajadzīgai.. Un ir desmit vakarā.
Un man nav viņas žēl. Man nav viņas žēl.. Piedod man. Tu man atdod visu, bet es neesmu tavs. Un nekad nebūšu. Es tevi nemīlu, mana mīļā..
******
..viņas acis lūdzās. Nevis uzbāzīgi, kā ubagi pieprasa naudu aliņam vai smēķiem, drīzāk kā mazi kaķēni lūdz ēdienu. Patiesībā nelūdzot, vienkāršo solot apmainīt maigumu un uzticību pret tavu dāsnumu. Kā es vēlētos, lai tās nebūtu viņas acis, kas lūdzas, lai tas būtu viss viņas augums līdz pat netveramām trīsām un muguras. Taču viņa ir sasieta, mute ir aizlīmēta, rokas un kājas piesietas pie krēsla. Acis ir vienīgais ar ko viņa var izrādīt savas sajūtas. Agrāk tā nebija, agrāk bija darbs, darbs, kurā viņa patvērās no dzīves, no realitātes. Kāpēc tā kā ir tagad, nevarēja būt jau agrāk? Kad man vēl nebija viņas žēl.. Tagad ir. Un ir jau par vēlu.
Es ticu, ka viņa man piedotu. Es to redzēju pašās beigās, viņa man gandrīz vai teica: tas nekas, es taču tāpat nedzīvoju, dzīvo vismaz tu.. Un es dzīvošu, esmu viņai to parādā.
