Pēdējā laikā pārāk bieži esmu palaidis savu apziņu īpatnējā klejojumā, ļāvies ciešanu pašplūsmai, rotaļājies ar to smalko pašiznīcināšanās instinktu, gluži kā barojot putnu no rokas, viens spārnu vēziens, gaisa plūsma un tas ir prom, lai es būtu ļoti izbrīnījies par radušos situāciju. Nazis izslīdēja no rokas un ar raksturīgu džinkstoņu nokrita pret flīžu grīdu. Apziņas putns bailīgi tuvojās izstieptai rokai. Panna izslīdēja no Lauras rokām, viņa pierāpoja pie manis un apskāva kāju. -"Piedod man, mīļais, piedod, lūdzu" purpināja Laura un sāka glāstīt mani. Trakuma atslābumā es jutu kā atmostas mana vīrietība. Es sagrābu viņu aiz matiem, pievilku sev klāt un sāku skūpstīt. Mutē sajutu siltumu un visas dzīves sāļumu. Laura spēlējās ar mani, glāstīja un atstāja asiņainas pēdas uz manām krūtīm. Līdz šim vēl nebiju piedzīvojis, ka Laura varētu būt tik impulsīva un iekāres pilna. Cik gan maz mēs zinām par tiem cilvēkiem ar ko guļam kopā. No mātišķas, mierīgas un nopietnas sievietes vienā mirklī viņa pārvērtās par spiedzošu, stenošu un skrāpējošu mātīti. Vienā mirklī tu apbrīno viņas perfekto matu sakārtojumu, liego gaitu, eleganti lietišķo apģērbu, skaties kā viņas pirksti ar ideālu manikīru apskauj vīna glāzi, savādas tirpas pārņem, kad viņa uzliek lasāmās brilles un atgādina stingru un atturību skolotāju. Otrā mirklī viņas mati griežas trakā iekāres virpulī, elegantais apģērbs, daļēji saplēsts, izmētāts pa visu māju, smalkie pirksti alkatīgi apķērušies ap locekli, viņas brūces joprojām nedaudz asiņo, bet vienīgais par ko viņa tobrīd domā - kā iekļauties trakojošā iekāres un kaisles šūpulī.
Apziņas putns, neprāta iztramdīts, laižas prom un attālinās. Lauras galva man uz pleca, sasvīdušie ķermeņi salīp vienā veselā, šajā mirklī divi cilvēki ir tuvāki nekā mirkli iepriekš. Baudas atblāzma uzliek smagnēju zīmogu, es mēģinu ievilkt svaiga gaisa devu, mēģinu turēties pretī vispārējam nespēkam, jūtu, ka Laura vairs nav man blakus, savā apziņā viņa jau ir citur, kādā tumšā telpā, tramda mušas.
Galva plīst pušu, iesmu ietinies sasmērētos palagos, ar lielu piespiešanos atveru acis, esmu viens. Uz mirkli sajūtu sāpīgu vientulību, gribas ciešāk ieritināties palagos, norobežoties no visas pasaules, paslēpt savu dvēseles kailumu. Liekas, ka, ja kāds mani redzēs, viņš man iebakstīs ar pirkstu pašā sāpīgākajā vietā un smiesies. Ar nicinošu cinismu vēros manu kailumu un smiesies, par manu naivumu, par manu cerību, par sapņiem. Iespiežu galvu segā un mēģinu aizgaiņāt asinis stindzinošos smieklus. Virtuvē uz galda dzīvokļa atslēgas. Zem atslēgām guļ saburzīta vēstule, blakus mētājas manas vēstules Zanei.
