Acīmredzot ar Gunti bijām uztrāpījuši uz tās īpašās nots, kad sarunas vedās, šņabis lejās un pakaļas niezēja piedzīvojumu alkās, iespējams tāpēc no rīta, brīdī, kad es mēģināju pagriezties uz sāniem, es ar degunu uzdūros kailam sievietes dibenam. Jau pēc izplūdušajām aprisēm es sapratu, ka tā nebūt nav Zanes pakaļa un es nebūt neatrodos mājās. Pārlaidis acis pāri istabai, es novērtēju dažus dizaina elementus, iebūvētās lampiņas griestos kā lidmašīnas nosēšanās josla, izgleznoto iebūvēto skapi un dabīgā koka plauktus, kas bija kā sienas turpinājums. Cilvēkam, kurš šeit dzīvoja noteikti ar gaumi viss bija kārtībā un tas savā ziņā mani nomierināja, ka nekas traks jau nav noticis, nezinu kāpēc.
Meitene noteikti bija sajutusi manu degunu viņas dibena vaigā un arī sakustējās. Piepacēlis galvu es vērtējoši nopētīju - meitene ap gadiem divdesmit, īstiem, tumšiem matiem, ar lielām acīm, nedaudz līdzīga Vinonai Raiderei, tikai garāka, izstieptāka.
-"Labrīt, manu tīģerēn.." nomurkšķēja Vinona un jau pēc mirkļa ar abām rokām ieķērās manā pohaini stāvošajā loceklī. Noguris no piepaceltās galvas turēšanas, es atlaidos un izbaudīju, reizē mēģinādams attīt vakardienas notikumus, diemžēl tālāk par bāru un sarunām par seksa laikā runājošām sievietēm nespēju atcerēties. Tikai pēc tam, kad biju laimīgi beidzis, es sevī sajutu tādu kā tukšumu, aukstumu, darvas trauku krūtīs. Zane. Viņa noteikti nebija pelnījusi ko tādu no manas puses. Pat ne tik daudz fizisku krāpšanu cik manu nevērību, pat vienaldzību. Pāru attiecībās laiku pa laikam pašķīst dzirksteles, bet tas nav iemesls nelikties ne zinis par otru cilvēku. Zinot Zani viņa noteikti pārdzīvoja, iespējams pat apzvanīja kolēģus, draugus, ja ne morgus. Viņa nereti kaut kādus sīkumus uztvēra pārāk saasināti.
Pārmijis pāris neveiklas frāzes ar Vinonu, es saģērbos un devos ārā no mitekļa, kas joprojām bija seksa, kaisles un neķītrības smakas piesūcies. Uzgriezu Zanes numuru un gaidīju. Klusums. Pēc kādas stundas es jau biju mājās. Zanes nebija, zvanīju vēlreiz, klusums. Es iegāju dušā, no ledusskapja izvilku divas olas un izdzēru tās, tajā brīdī par saslimšanu ar salmonellu es domāju vismazāk. Pa virsu olām uzdzēru pudelīti alus un absolūtā labsajūtā devos gulēt. Tumšais tukšums uz brīdi bija atkāpies.
Pamodos es uz vakara pusi, vēlreiz uzgriezu Zanes numuru, klusums. Nolēmu piezvanīt viņas mammai: -"Genādij! Kur tevi vēji nēsā, kur tu esi pazudis". Zanes mamma gandrīz vai kliedza klausulē, es vispār pirmo reizi dzirdēju Zanes mammu runājam skaļāk par kaķa murrāšanu dīvāna galā. Atcerējos, ka pirms tikšanās ar Gunti man bija sapulce un pirms tās es pāradresēju sava mobīlā zvanus uz sekretāres numuru, bet pēc tam pāradresāciju noņemt aizmirsu. -"Kas.. noticis?" es noteicu ledus aukstā balsī, it kā nojauzdams kaut ko ļoti sliktu, savu balsi es dzirdēju it kā no malas, vai tā bija atbalss telefona klausulē vai paģiru halucinācija, bet sajūta bija ļoti, ļoti nepatīkama. -"Zane ir slimnīcā, viņai uz ielas vakar uzbruka".
