-"Kas, jūs esat galīgi aptrakuši?" es gandrīz nedzirdami izdvesu. -"Kas, bļadj, jūs esat iedomājušies, ka tas ir kaut kāds bojeviks?" arvien sakāpinātā tonī es tuvojos jaunajam policistam. -"Un kas tu tāds esi? Vils Smits no sliktajiem puišiem? Denzels Vašingtons, ka tavu māti!?" es jau gandrīz bļāvu pilnā balsī. -"Dari savu sūda darāmo, kāda nauda? Kadi ļaundari? Ko jūs tur visi pīpējat, galīgi esat prātā sajukuši!? Ā!" es jutu kā man sitas sirds un deniņos sāk pulsēt, acis nedaudz aizmiglojās. -"Kas tu, pidar, esi, plikpauraina Mariņina?" es jutu, ka vēl mirklis, kaut viens vārds no policista puses un es viņam sitīšu, ar to pašu graņonku, kas joprojām stāvēja uz galda malas. Policists klusēja. Es vēl vienu reizi pārlaidu abus ar skatienu, it kā izaicinot, un devos durvju virzienā. -"Es atstāšu telefona numuru pie daktera" piekusinātā balsī teica policists, kad es jau atrados durvīs. -"Nosprāgsti!"
Mašīnu atstāju pie slimnīcas, biju nedaudz dzēris un vismazāk man gribējās uzrauties uz vēl kādu policistu. Taksists visu ceļu klusēja un ļāva man nedaudz vēsāk pārdomāt visu notikušo. Kāpēc Zane atgriezās, vai viņa zināja ko esmu izdarījis vai vienkārši kautrējās par to kā viņa izskatās? Kāpēc viņas mamma man uzbruka? Vai tas bija kaut kāds izmisuma solis par meitas ciešanām un mazbērna zaudēšanu un es vienkārši trāpījos pa rokai vai arī viņa zināja kāpēc Zane nebija mājās? Tas, ka Zane bija devusies mani meklēt bija skaidrs, telefonā bija atstāta īsziņa no Daiņa, mana jaunākā kolēģa. Dainis jautāja vai mana cienītā vakar mani atrada? Manu daudz - maz loģisko domu pārtrauca izmisuma vilnis. Kāpēc tas viss ir nācis pār manu galvu? Izmisumā un bezspēcībā es raudāju, asaras ritēja pāri vaigiem pilnīgi bez skaņas. Izmisums brīžiem mijās ar agresivitāti, gan par policista nekaunību, gan kaut kādā mērā augstāko negodīgumu pret mani, galvenokārt pret Zani.
Dzīvoklis likās tukšs, es sēdēju stūrī un dzēru, ik pa brīdim man likās, ka Zane kaut ko čubina otrā istabā vai gatavo ēst. Es pat uz brīdi sajutu viņas gatavotā ēdiena smaržu. Alkohols mani neķēra, es dzēru un dzēru, bet nebija ne mazākās pazīmes par reibumu, par atslābumu. Es neizturēju šādu šķietamo spokošanos un vēl vienu reizi izsaucu taksi, lai dotos uz viesnīcu. Vismaz pāris naktis pārlaidīšu ārpus mājas, kur man nekas neatgādinās par notikušo.
Nakti nomainīja diena, es sāku jaukt alkoholus, lai beidzot sajustu kaut kādu reibumu, lai kaut uz mirkli atpūstos un aizmirstu.. Brīžiem man izdevās aizvērt acis un tikko es tās atvēru, tā lēju sevī kārtējo alkohola devu. Šādā daļējā bezapziņā es pavadīju viesnīcā vairākas dienas. Nākošo reizi, kad atvēru acis, bija jau gaišs, kad es pazaudēju saprašanu, bija tikai sācis satumst, tātad es jau ilgu laiku biju nogulējis, taču nekādu mundrumu vai svaigumu es sevī nesajutu. Tā vietā es sajutu dusmas, neaprakstāmas dusmas. Es apstājos pie spoguļa un skatījos sev acīs, mazie kapilāri bija sasprēgājuši, man gandrīz vai nebija acu baltumu, tikai sarkani pleķi, aiz dusmām, aiz izmisuma, asarām. Ar trīcošām rokām es uzgriezu plikpaurainā daktera telefona numuru: "Man vajag to policistu" es teicu sausā, pavēlošā un svešā balsī. Dakteris bez jautājumiem saprata kas zvana un par ko ir runa un steizīgi nosauca astoņu ciparu numuru. Es vēl nedaudz iedzēru un zvanīju policistam: "Novikovs. Tiekamies pēc stundas pie slimnīcas".
Viesnīcas bankomātā es pilnībā iztukšoju sava konta saturu un iesēdos taksī. Policists jau bija pie slimnīcas, sēdēja uz kāpnēm un smēķēja. Dažos vārdos viņš nosauca savu cenu un pateica kāda informācija ir viņam. Es nekaulējos, noskaitīju prasīto naudas summu, kas izrādījās mazāka nekā es gaidīju un saņēmu aploksni. Policists piecēlās, paskatījās apkārt, nevērīgi izmeta izsmēķi. -"Gadījumā, ja kas, tev pašam būs sūdīgāk, tu mani neesi redzējis vispār!" Vēl kādu mirkli es sēdēju uz kāpnītēm un grozīju rokās aploksni. Iekšā bija fotogrāfija, kam otrā pusē bija uzrakstīts vārds, uzvārds un adrese. Tā bija tā jaunā puiša fotogrāfija. Tā paša puiša ar kuru Zane kniebās darbā vietā uz galda un skatījās man acīs viņam pār plecu..
