Dienas sākumā gribēju rakstīt par to, kāpēc esmu tik ļoti sapists, kāpēc es ar labu izglītību, respektablu darbu normālā vietā, dzīves vietu un labu mašīnu es joprojām jūtos kā kaijas mēsls uz automašīnas sānu loga? Tas mēsls tur ir, it kā braukt netraucē, bet ir pretīgi, ka tev uz loga ir mēsls, ar slotiņām notīrīt nevar, jākāpj ārā un jātīra ar salveti, it kā jau varētu turpināt braukt, bet kaut kas nav īsti tā kā vajadzētu. Arī cilvēki, kuri mani pazīst, nesaprot kāpēc es šeit rakstu kaut kādas muļķības, it kā normāls čalis, bez kaut kādiem pārāk lieliem tarakāniem galvā, bet nu raksta pilnīgākās ģeķības.
Šeit es pamazām ievirzu stāstu par to, ka es šobrīd labprāt dzīvotu laukos savā saimniecībā. Audzēt aitas, cūkas, govis, brīvākā laikā ar suni aizstaigāt līdz mežam vai apzāģēt krūmiem galotnes, darīt lietas, kam tu redzi vērtību. Brīvdienās es biju pie saviem vecākiem, viņiem ir neliels piemājas dārziņš, es tur palīdzu zemi uzrakt vai malku saskaldīt, šoreiz es krāmēju mēslus. It kā vienkāršs darbs - pārkrāmēt mēslu čupu no vienas vietas uz otru, bet kāds gandarījums! Rokas tulznās, mugura sāp, konkrēti gribas ēst, gribas skābu kāpostu zupu ar sīpoliem un cūku ribiņām un tu redzi, ka tas viss nav velti, čupa ir citā vietā, skaisti sakrāmēta un apsegta. Reāla vērtība tavam darbam. Ofisā tu skraidi, zvani, cilā papīrīšus, raksti e-pastus, čakarē padotajiem smadzenes un dienas beigās jūties kā tukša Colas pudele, kas izmantota zāles pīpēšanai. Nogurums un stress bez reāli padarītā darba apziņas. Ko tu reāli esi izdarījis pēdējo mēnešu laikā darbā? Vai ir uztaisīta jauna rotaļlieta bērniem, vai ir izvirpotas kājas jaunam galdam, vai esi sametinājis purva briesmoni ko ielikt dārza stūrī un biedēt garāmgājējus? Neko tu neesi izdarījis, tu esi vienkāršs ofisa planktons, kurš nedomā tālāk par šo dienu un savu egoistisko labklājību. Iespējams, ka mani salauž tas, ka es pats kļūstu par daļu no šī planktona?
Jā, tās visas ir filosofiskas lietas par cilvēka nesību un esību, kas neko nemainīs, tukši izlietots laiks, rakstot un lasot šīs rindas, es nepateikšu neko jaunu, es nepateikšu neko šokējošu, es neteikšu, ka Linda Leen nenēsā apakšveļu un cik laba viņa ir gultā.
-"Īstam vecim nepieklājas būt tik emocionālam, nav ko te ņuņņāt, satausti savas olas un dari savu darāmo, turi muti un strādā!" Un saņēmu šādu jauku vēstījumu.
Jā, zinu šos nostāstus par dzelzs Fēliksu, pats jūtos neērti, ka neesmu savā šķīvī, pavisam godīgi, jūtos neērti. Un vienīgais ko varu atbildēt uz šādu vēstījumu ir mans vēstījums. Esmu pierādījums tam, ka mums ir pie dirsas mūsu līdzcilvēki. Socializējamies, meklējam savas intereses, bet aizmirstam par saviem socializācijas biedriem. Es nepārmetu, tas būtu pretīgi, ja visi tagad skrietu mani mierināt, balstītu ar savām vīzijām par labāku nākotni un pie šņabja glāzes pasniegtu arī kabatlakatiņu. Man pietiktu ar šņabja glāzi. Tikai.
Neskatoties uz manu emocionālo vājumu, es turpinu darīt to ko es pats esmu izvēlējies darīt. I-buka ir par 99% gatava tekstuālā ziņā, tagad jādomā kur un kā to bāzt, tas ir, vai es gribu nopelnīt alus kausam vai vienkārši padalīties? Man garšo alus. Īstenībā tikai nesen tā īsti iegaršojās ar apziņu, ka tiešām gribu alu, ne svaigi spiesto burkānu sulu. Ir padomā jau nākošais projekts ar pasakām un to ilustrācijām. Tādām pašām pasakām kā es jau publicēju šeit. Īstenībā ir interesants novērojums, ja ņemam četras pasakas ko šeit esmu publicējis, tad divas ir manis rakstītas, bet divas ir vienkārši pārtulkotas no krievu valodas. Sergejs Sedovs, viņa pasakas Krievijā aizgāja uz urrā, cilvēki lasa, smejas un iesaka citiem. Ja ko līdzīgu rakstu es, cilvēki vīpsnā? Kāpēc? Vai tāpēc, ka nesaprot, vai tāpēc, ka tas nāk no manis un es esmu topošais EMO?
Kā redzi, šis ieraksts ir bez vēstījuma, bez skepses, bez gudrām domām, es tikai mēģinu sevi sakārtot. Īstenībā jau pamazām sanāk, pat bez palīdzības no malas. Neesmu es emocionāls invalīds, neesmu prātā ķerts, neesmu narkomāns un alkoholiķis arī ne, esmu normāls čoms, ne sliktāks un ne labāks par citiem. Es tikai rakstu savādi, it kā izdzīvojot citu dzīvi, vai tas ir tik slikti? Es turpinu sevi lāpīt un sākšu ar šo. Domāju, ka arī citiem tas varētu līdzēt. Obrigado Brasil!
