Esmu par civilizētu alkohola lietošanu.

Tikai tas, kurš nav dzēris šņabi ar padomju skolniecēm var protestēt pret alu.


Ir ziemeļņieku un dienvidnieku alkohola lietošanas teorija – ziemeļnieki dzer daudz un stipros dzērienus, bet dienvidnieki dzer maz un vīnu. Taču, ja salīdzinam socializācijas iemaņas un kautrīguma līmeni, izrādās, ka dienvidnieki ir atvērti un viegli komunikācijā, turpretī ziemeļnieki vairāk ir intraverti, uz sevi vērsti un noslēgti.

Cilvēki sāk lietot alkoholu brīdī, kad viņi zaudē savu bērnišķīgumu, kas palīdz kontaktēties ar citiem cilvēkiem, bet, tai pat laikā, nepieciešamība pēc kontakta tikai aug. Lielākoties dēļ dzimumtieksmes palielināšanās. Vienkāršāk runājot, kad meitenēm un puišiem ir nepieciešamība iepazīties un veidot pieaugušas komunikāciju grupas.

Lielākā daļa jauniešu meiteņu savaldzināšanas etapā stāsta viņām par kloķvārpstas uzbūvi. Ja godīgi, tad es vienmēr tā esmu darījis. Taču meitenēm nevajag informāciju, bet emocijas, ko tās var saņemt no komunikācijas partnera. Meitenes reti kad komunikācijā meklē informāciju, drīzāk viņām ir nepieciešams dalīties savās emocijās. Un emocijas kā reiz ir paslēptas aiz kautrīguma plīvura.

Kad divas draudzenes satiekas, par ko viņas runā? Lūk par ko:

- Klausies, kā es vakar sadusmojos uz savu priekšnieci!

- Kā tad?

- Lūk kā: mani pilnīgi visu sāka kratīt!

- O!!! Bet Tu paklausies kā vakar mani iepriecināja mans puisis!

- Kā?

- Man pat šermuļi pār kauliem pārskrēja!

- O!!!

Taču viņas jau ir draudzenes un kautrīguma barjera ir pārvarēta jau sen. Mazpazīstami cilvēki grib, bet nevar dalīties ar savām emocijām. Sievietes barojas no emocijām, viņām tā ir nepieciešamība. Vīriešiem arī to vajag, bet mazākos apmēros.

Alkohols ir zāles pret kautrīgumu. Tieši tāpēc alcohols ir neaizstājams komunikācijas pirmajā etapā, piemēram, jau mierīgu sirdi vari stāstīt meitenei par kloķvārpstas uzbūvi un viņa klausīsies un, ja būsi pietiekoši atraktīvs, klausīsies ar ieinteresētību un emocijām. Un vēl alcohols ir nepieciešams draudzības apliecināšanai. Bez alkohola ir grūti pateikt labu vārdu labam cilvēkam. Traucē kautrīgums.

Par pierādīju tam, ka alkoholu sāk lietot dēļ kautrības var būt viens piemērs – neviens cilvēks alkoholu pirmo reizi nepamēģina viens savā virtuvē. Visi pirmo reizi pamēģina kompānijā, komunikācijas atvieglošanai.

Aktīva socializācija ir noderīga visās un visām nozarēm. Tā palielinās iedzīvotāju laimes indekss. Alkohols palīdz socializācijai un tieši tāpēc tas ir noderīgs visai sabiedrībai, īpaši jau ziemeļņiekiem. Vienīgais jautājums ir par daudzumu. Un šeit sākas problēmas. Stipros alkoholiskos dzērienus ir grūdi dozēt. Komunicēt gribas ilgi, bet ilgi dzert šņabi nozīmē viennozīmīgu pieliešanos līdz izkrišanai nokrišņos. Un no tā cieš arī komunikācija, piemēram, stāsts par kloķvārpstu kļūst drūms, raustīts un nereti pat agresīvs.

Alus un vīns ir daudz labāki šādām situācijām, tos var dzert cik ilgi vien vēlies, visas tās divas, trīs, četras stundas, kas mums nepieciešamas dvēseles sirdsmieram no komunikācijas. Jāņem arī vērā tas, ka no šņabja mēs nodzeramies un līdz ar šo apstākli zaudē jēgu jebkāda alkohola sociālā priekšrocība.

Tā kā mēs dzīvojam grūtos laikos un, ņemot vērā visa PR-izēšanu, iesaku uzburt sekojošu nacionālo ideju:

  1. Šņabis – dzēriens veciem smerdeļiem un mudakiem.
  2. Glamūrīgas meitenes dzer glamūrīgu vīnu.
  3. Veiksmīgie uzņēmēji dzer dārgu vīnu.
  4. Reāli bumbieri dzer reālu alu.

Un reklamēt šo ideju TV. Atvieglot alus un vīna reklāmas televīzijā, novirzīt līdzekļus šņabja antireklāmai.

Ja tu gribi iespert man pa seju par šo ideju, piesakies uz #alusmeteoritstweetup05