Esmu iespaidojies no Beņa (laba zīme sākt rītu ar vārdiem Benis un Diks). Nedrīkst sākt savu stāstāmo ar vārdiem par laiku. Tā ir slikta toņa pazīme. Bet man vienalga, es sākšu ar to, ka šodien braucu tramvajā. O jā, es jau esmu runājis par to, cik ļoti man patīk šī nodarbe. Es labprāt visu dienu to vien darītu kā braukātu tramvajā, vēlāk dotos mājās un saslimtu ar diareju. Un tādā baciļu krātuvē braukā arī bērni, kuri kopā ar vecākiem lasa savas bērnu grāmatiņas.
Esmu nepieklājīgs un lasu svešu lasāmo. Pašam nav un esmu nepieklājīgs. Kāpēc, lai es būtu pieklajīgs, ja man pašam nav sava lasāmā? Pēc tam, ka biju desmit minūtes lasījis "piecminūti", pievērsu uzmanību jau pieminētajai bērnu grāmatai. Man bērnībā patika bērnu grāmatas. Tur bija jauki personāži un skaisti teksti un vienmēr bija iespēja kādam piezīmēt loceklīšus. Dažas grāmatas pārņēmu mantojumā no sava vecākā brāļa un tur loceklīši jau bija sazīmēti. Nebija gluži manā stilā, bet tomēr. Taču mūsdienu bērnu grāmatu iespiedēji ir gājuši tālāk. Viņi ir apzinājušies bērnu vēlmes zīmēt locekļus, tāpēc viņi dod iespēju tos ne tikai zīmēt, bet arī sameklēt. Tad nu sēž upes krastā ezītis, lapsa un kaut kāds krabis un tekts lapas augšā skaidri un gaiši norāda uz darāmo: Atrodi kur ir Diks! Es neatradu. Un vēl man radās vēlme atcerēties bērnību, tad nu lūk:
P.S. Piedodiet par asimetriju, sen neesmu neko zīmējis.
