Izlasot Konrāda mīlas stāstu, es atcerējos arī savējo, man tādu noteikti ir vairāk, tas ir, neveiksmīgo mīlas stāstu.
Tas viss notika vēl tajā laikā, kad mēs ar čomu regulāri gājām uz treniņiem, sporta zālē cilāt svarus. Kuri ar šo lietu ir nodarbojušies sapratīs, ka svaru cilāšana ir atkarīga no noskaņojuma, garastāvokļa un milzu vēlmes pacelt vairāk nekā iepriekšējo reizi. Tas viss mums ietvēra arī savas tradīcijas, vienmēr prasīt, lai iedod skapīšu atslēgas pie loga, pirkt ūdeni turpat klubā, neskatoties uz to, ka tur tas ir reizes divas dārgāks. Tradīcija bija arī pēc treniņa pasēdēt pie galdiņa, izdzert proteīnu kokteili un aizbraukt uz veikalu nopirkt 100% apelsīnu sulu. To veikalos var reti redzēt, pārsvarā jau tā ir kaut kāda atšķaidīta susla.
Lieki teikt, ka pēc tam, kad esi sadzēries to proteīnu kokteili, kaut kas sakāpj galvā, tu kļūsti bravūrīgs, visu varošs, gluži kā Betmens ar Švarcīša bicepsu. Lielveikalā bija arī aptieka, kurā strādāja viena piemīlīga izskata blondīne. Sākumā mēs uz viņu tikai uzkrītoši lūrējām un skaļi aprunājām. „Skat, skat, kāda žube!” „Vau! Jā, tik piemīlīga un jauka, es viņu labprāt..”. Tagad es domāju, ka šāda bravurīga izturēšanās arī bija viena no Švarcīša efekta izpausmēm. Vairāku nedēļu garumā mēs viņu tā publiski skaļi aplaizījām un visu šo laiku aptiekārīte nelikās ne zinis. Domāju, ka mēs nebijām vienīgie, kuri tā.. kā nekā sporta zāle bija turpat blakus.
Pēc ilga laika mēs tomēr saņēmāmies un iegājām pašā aptiekā ar nolūku nopirkt vitamīnus kaulu stingrībai. Mēs izprašņājām aptiekārīti kuri vitamīni ir labākie, lielījāmies, ka mūsu organismam ir jāiztur liela slodze un mums vajag ko nopietnu. Es pie reizes arī nopirku divas paciņas prezervatīvu, melno, un, bāžot tos kabatā, daudznozīmīgi uzsmaidīju aptiekārītei un piemiedzu ar aci.
Vairāku dienu garumā es kalu plānus kā šos prezervatīvus likt lietā, neko gudru neizdomāju, nolēmu, ka rīkošos atraktīvi turpat uz vietas, pēc nepieciešamības. Stingri nolēmu tikai vienu, man ir jāiet vienam, divatā tur nekas nesanāks.
Pa ceļam uz aptieku nolēmu turēties pie pārbaudītā mačo stila, ja jau ņemam uz pompa, tad ņemam līdz galam. Ar smaidu uz lūpām iegāju aptiekā un daudznozīmīgi nostājos pie vitamīnu plaukta. Ilgi nebija jāgaida līdz es sadzirdēju: „Jums kaut kā palīdzēt?” – „Jā, lūdzu, es te vitamīnus sev meklēju, man vajadzētu kaut ko tādu stiprāku, kā nekā, man kā sportistam, ir sava nepieciešamība, Vitiron man ir par vāju.” Meitene man parādīja vienu burciņu un teica, ka šie vitamīni esot vislabākie cilvēkiem ar paaugstinātu fizisko slodzi. Vitamīnus es īpaši nepētīju, taču pieklusinātā balsī jautāju vai viņa nevarētu man iedot vēl kādu paciņu prezervatīvu, iepriekšējie esot beigušies un šos es labprāt iztērētu kopā ar viņu. Jaukā aptiekārīte pasmaidīja un, nedaudz pārspīlēti šūpojot gurnus, devās aiz letes, nolika man priekšā divas prezervatīvu paciņas, melno, kā iepriekš. Es jau nopriecājos, ka viņa mani ir atcerējusies un ir atzinusi manu gaumi uz prezervatīviem par labu esam, tālākais jau tikai tehnikas jautājums. „Pagājušo reizi jūs šos ņēmāt, tagad tos pašus?”, meitene joprojām smaidīja un skatījās man tieši acīs. „Jā, derēja kā uzlieti”, es ar lepnumu balsī paziņoju. „Tā jau domāju, ka jums šie derēs kā uzlieti, kā nekā „XS” izmērs.” Es jutu kā asinis sakāpj smadzenēs un seja manāmi piesarkst, es paķēru savus iepirkumus, nometu kaut kādu naudas zīmi uz galda un aši devos prom. Jau aizverot durvis es dzirdēju jaukās aptiekārītes skaļos, neapvaldītos un dzidros smieklus.
