Vispirms nepieciešams atzīmēt autora lielāko kļūdu – vispārinājumu, jo tas, ka viņš jūtas piečakarēts, nebūt nenozīmē, ka „mēs” visi tādi esam.
Apraksts.
Klasiskās vaimanologijas ne tas labākais piemērs, autors raksta par vispārēji sasāpējušām tēmām, divos vārdos – valsts (jeb autora vārdiem – valsts ir „mēs”) sūkā.
Kopumā raksts atklāj ārkārtīgi fantastisko un patīkami burvīgo „nezinīša” tēlu, jo patiesībā nekā cita kā plika jautājuma „kāpēc” tur nav. ..bet varbūt, ka tas pat ir labi.. vismaz priekš autora.
Okei, braucam iekšā..
Vai temats tika atklāts?
Te sākotnēji vispār jāpadomā, vai šajā rakstā vispār ir temats, jo autors vispārējos vilcienos apraksta visu slikto, kas mūsu valstī ir, un beigās (par lielu pārsteigumu) nonāk pie secinājuma, ka mums viss ir slikti tāpēc, ka viss vienmēr ir bijis slikti un tā īsti nekad arī nav bijis labi. Iespējams, ka secinājums nav tas pat sliktākais, taču aiz vispārējam latvju klauzulām tiek maskēta paša autora sāpe. Uzskatu, ka šī pieeja ir nepareiza. Raksta autors ir apmaldījies sevī, viņš ir viens, bet „viņi” ir visur.. viņš sauc pēc atbalsta no kaimiņu, valdības un lauksaimnieku jauno traktoru puses (kaut gan no lauksaimniecības viņš varētu zināt tikpat daudz, cik āzis no slaukšanas), iekšēju sāpju pārņemts viņš kliedz pēc taisnīguma, ak vai manu vai! Atliek vien domāt, ka dotā autora „nezinīša” sindroms ir ārkārtīgi un/vai nepanesami smags, gluži tāpat kā vecais zābaciņš. Pareizi būtu sākt ar personisko problēmas pusi, respektīvi, jāatklāj, kas pašam nav labi. Piemēram, kolēģis piemāva pilnas gliemežnīcas, ka no kafijas klizmas āda kļūst tumšāka bez iedeguma, taču beigu beigās āda ir vel bālāka un rezultātā ir vēl arī sačakarēts pakaļas izejas elements. Vai kas mazāk triviāls – veļas mašīna atsakās mazgāt vecās brīvdienu apenes. Un tad nāk jautājums – „kāpēc”? Tātad iegaumējam - stāsta uzbūvei vajadzētu sākties ar personīgo atklāsmi un līganu pāreju no kafijas klizmas līdz dārgajiem traktoriem laukos un valdības vainojamību tajā. Tas ir zināms jau no Sokrāta laikiem, ka tikai caur sevis izzināšanu jeb paidagoģiju ir iespējams domāt par ārējām lietām. Tādējādi, ja arī autoram likās, ka tur bija temats, tad tas netika atklāts.
Konklūžens – autoram patiešām ir savas problēmas, un viņš vēlas, lai tās viņa vietā atrisinātu citi, ar kuriem viņam nav izveidojušās jaukas attiecības - ģimenes locekļi, kaimiņi, valdība, sētas sunītis, marsieši.. Kas zina, varbūt viņi arī palīdzēs :)
