Nesen sanāca laiciņš padomāt valstiskā mērogā, ne tikai par krīzi un problēmām budžetā, korumpētajiem idiotiem un pediņiem valdībā, bet drīzāk vairāk par visu latvisko, kas mūsos ir. Par latviski domājošiem, runājot Līdakas kunga vārdiem.
Latvija, latvieši, kādas ir pirmās asociācijas? Govis, adītas jostas, dejojošas un dziedošas meitenes rūtainos lindraciņos, alus, ko pienes savādākā veidā kā Vācijā, bet tomēr kaut kur līdzīgā, tāpat zelta gailis uz apaļā baznīcas jumta un mašīnas ar salonā iespraustiem Krievijas karodziņiem. Personīgi man liekas aizdomīgi tas, ka pirmais šajā sarakstā ir govis. Jā, mūsu pašu brūnaļas, bet tomēr - govis.
Ja jau ir problēmas ar asociācijām, tad kaut kas nav kārtībā ar radušos tēlu un mūsu pašu vērtībām. Vai tiešām mūsu vērtības joprojām ir lauksaimniecība un slaucējas, kuras prot adīt un dziedāt vienā balsī ar tūkstošiem citu viņai līdzīgo? Vai vērtība ir mūsu bijušais diktators, daba, pseido zaļums un izmešu kvotu tirgošana, jo mums nekā nav un nebūs, vai vērtības mainījušās vai pazudušas? Mums trūkst I-D-E-N-T-I-T-Ā-T-E-S, tāpēc arī uz mums skatās kā uz mēsliem. Latvieša identitāte ir vai nu mirusi vai sapuvusi, vai arī digitāli pazudusi.
Ja mūsu dižajam mārketinga guru Stendzeniekam, uz kura publiskajiem atšaudīšanās tekstiem mēs reaģējam tāpat kā masturbētāji reaģē uz Jenna Jameson, palūgtu uztaisīt Latvijas ideju, nu tā, apmēram uz piecām lappusēm un īso variantu uz vienas lapas. Un, lai mēs katram importa pediņam, vienalga, biznesmenim, dziedātājam vai vēl kādam, ar to varētu aizbāzt muti. Lai viņi nedomātu, ka mēs te Latvijā vienkārši izlūdzāmies, vai nozagām naudu un ielikām tērauda durvis. Lai justu tādu garīgumu, maukas, kā dāņu senči savā laikā juta pret kuršiem, sagaidot katru jauno dienu. Bet par to ideju, pateikšu godīgi, izdomāt ir grūti vai pat pilnīgi nereāli, mēs jau esam pārāk apraduši ar to, ka pilnīgi pietiek ar to, ka vari nopelnīt, paēst, bet viss pārējais ir viss viens - vai viens Valdis vai otrs.. Ka tikai tavu purnu nedauza pret galdu. Nejūti, ka tas viss smird pēc kompleksainas bēgšanas no latviskā?
Es gan neesmu ekskluzīvā statusā, lai manī visi klausītos atvērtām mutēm un tecinātu siekalas nemanot, ka pa to laiku viņus kāds puļķē no aizmugures, bet tomēr esmu izdomājis savu mazo reklāmas koncepciju sakarā ar sačakarētajām asociācijām par Latviju. Pirmais, kas ienāca prātā bija: "Latvija būs daiļa un tukla!" Taču vakardienas notikumi man lika vēlreiz pārdomāt šo saukli. Ar draugu iepirkāmies rautam un piegājām pie pīrādziņu nodaļas, tur skaisti gulēja buljona pīrādziņi, gan kantainie, gan trijstūra, gan ar dillēm pildītie. Starp visiem nosauktajiem pīrādziņiem skaisti gulēja arī speķa pīrādziņi. Dēļ nogurušajām acīm gan "speķa pīrādziņi" vietā izlasīju "spēka pīrādziņi". Interesanta pārskatīšanās, kas vedina uz tālākām pārdomām.. Pēc būtības mums garšo speķa pīrādziņi, tā arī varētu būt daļa no asociatīvā tēla par latvisko. Taču lielākā daļa no mums grib kaut nedaudz, bet notievēt un vārds "speķis" neiekļaujas nevienā notievēšanas plānā, taču, aizstājot vārdu "speķa" ar "spēka", tas joprojām paliek tas pats garšīgais speķa pīrādziņš, taču jau ar pavisam citu asociatīvo pamatu un tievēt gribētājs nopirks "Spēka pīrādziņus" daudz labprātāk nekā speķa. Izpaliek iekšējā vēlmju cīņa, kura galu galā salauza Lāčplēsi. Mēs taču nevēlamies, lai ar mums notiktu tas pats..
Un tagad iedomājamies, ka Latvija ir speķa pīrādziņš. Tieši tāds, kāds tas ir, ar pirmo asociāciju rindā - govs. Un, kas notiek, ka mēs Latviju pārsaucam par Spēka pīrādziņu? Vai netiek radītas jaunas vērtības, jaunas asociācijas, kur govij un puķu pļavai vairs nav vietas? Vai tas nebūtu jādara mums pašiem – jākultivē asociatīvais Spēka pīrādziņš mūsos pašos, lai gan mēs, gan visi ārzemju pediņi sajūt, ka šeit ir spēks! Un tādējādi spēks kļūtu par mūsu identitāti.
Nu, Jenna Jameson - Stendzenieka kungs, vari šo pārspēt un izdarīt labāk?
Updated: Atvainošanās par šo rakstu.
