Un tagad es strauji atvainojos par to rakstu, kurā nopēlu Stendenieku. Taisnība jau vien ir, es no tā neko nesaprotu un man nevajadzēja līst svešā nišā, kurā peld reāli monstri vaļi. Paldies visiem, kuri man norādīja uz savu vietu, pietaisītajām biksēm un rūpīgi salocīto salvetīti pie ieslēgta datora, kam pievienots ārējais HDD ar pornogrāfiska rakstura materiāliem. Un šai atvainošanās nav nekāda sakara ar bo bo galvu un pozitīvisma/smaida kampaņas izvešanu man pietuvinātajā lokā. Īstenībā es pēdējā laikā bieži sajūtos kails, maziņš un nevarīgs. Vai varbūt tie ir kompleksi par pārāk īso un pārāk resno mēli manā mutē.
Un reāli man garšo speķa pīrādziņi un mani tiešām pārņēma filosofiskā atklāsme par Latviju. Reiz viena pazīstama meitene, kura pārvācās uz Oslo teica, ka viņa nekad nav jutusi, ka viņa ir vajadzīga Latvijai. Es pasmīkņāju par viņu un klusējot nosaucu viņu par mīkstmiesīgu bezrakstura būtni, taču tieši šodien es jūtos tā, ka es neesmu Latvijai vajadzīgs. Jo īpaši, ja paceļu balsi pret vispārējās tīksmināšanās objektu kā nu māku. Un es pat neesmu latvietis. Un nevienam neinteresē ko es rakstu, ja vienīgi tas nav par.. nu labi, es jau atkal sev gribēju samelot, vienkārši nevienam neinteresē ko es rakstu un ar visiem šiem sūdiem esmu iedzīvojies kompleksos.
No otras puses, ar mani sliktāk jau vairs nevar būt, esmu sabiedrībai zudis sociopāts ar libido problēmām un iekšējo prasību pēc rakstīšanas. Atliek tikai rakstīt par to kā es kopju savus degu, kā ar slotu mēģinu izdzenāt mazās spiriņas no flīžu šķirbām, fotografēt to visu un publicēt šeit. Blogs tāpat ir sapists. Tāpat kā es. Un, ja godīgi, tad tāpat kā visa valsts, kuru es tāpat mīlu.
