"Mēs esam atbildīgi par tiem ko esam pieradinājuši" - šī, manuprāt, ir visbiežāk citētā frāze no literārajiem darbiem un tā pat ieliek kloķi Koelju "Ja tu kaut ko ļoti gribi, visa pasaule sadodas rokās, lai tas piepildītos". Un šī popularitāte ir pat izskaidrojama, ja pirmo citātu, nedaudz piedomājot, var pat izprast, tad otrais ir vienkārši populistisks zombēšanas klasiskākais paņēmiens. Tavas vēlmes ir svarīgas, ja tu kaut ko gribi, tad tu to arī vari dabūt. Tie ir meli. Redzi, es visu apzinīgo mūžu esmu gribējis ielīst biksītēs Demijai Mūrai. Protams, šī vēlme nav samērojama ar pseido lielajām un gaišajām domām par nabadzīgo bērnu pabarošanu, mieru visā pasaulē un kājas protēzi avārijā cietušajai kaimiņu tantei. Taču šī ir mana vēlme un kur ir visas tās rokas, kas man tā vien vēlas palīdzēt? Es nebūtu pretī arī kādai apstākļu sakritībai no sērijas "paslīdēju un uzkritu reizes piecdesmit", ja vien Demija kādreiz atbrauktu uz Latviju. Es pat spēru soli pretī visiem tiem, kuri grib man palīdzēt. Demija ar savu seksa rotaļu puisīti Kačeru atpūtās Nicā tajā laikā, kad es arī biju tur. Un ko tu domā? Es pat no attāluma neredzēju Demiju. Pat Brūsu Villisu ne. Un ko man tagad darīt, gaidīt vēl kādu nākošo mistisko izdevību? Tas neder, Demija arī noveco.
Man ir grūti attiecināt to pieradināšanas citātu uz cilvēkiem. Iespējams, ka vienkārši tāpēc, ka man nepatīk cilvēki. Tie ir savtīgi, egoistiski un kretīniski un tikai 10% no tiem ir gudri. Savādāka lietu kārtība ir ar dzīvniekiem. Mēs atbildam par saviem lopiņiem. Ja kaķītis izaug un vairs nav tas mīlīgais, jaukais mincītis, kāds bija bērnībā, bet tā vietā grauž tavus Armani ādas kurpes un čurā tajās, tev nav tiesību viņu izmest. Taču tiem kretīniem ir nospļauties par nedrīkstēšanu. Viņi arī nospļaujas uz to, ka, ne tikai pamet savus lopiņus, bet pat vel sliktāk, salauž viņu raksturu. Ja to pašu čurājošo runci izmet uz ielas, tas atradīs sev vietu zem saules, izkaros to ar saplēstām ausīm uz saskrāpētu degunu un saglabās savu spēcīgo identitāti. Taču sliktāk ir tad, kad dzīvnieku pārveido pretēji savam dabiskajam stāvoklim. Suns ir labākais cilvēka draugs. Sunim ir jāskrien, vējā ausīm plīvojot, rotaļīgi jāgrauž tava jaunā nopirktā bumba, jādzenā sētas kaķi, jārej un jāluncina asti, kad viņu baro. Taču piespiest suni ubagot ir zem jebkādas cilvēka kritikas. Salauzt lopa raksturu līdz tādam stāvoklim, kad suns ar nolaistām ausīm sēž blakus savam saimniekam, skatās asfaltā un smilkst pie paaugstināta balss toņa ir zemiski. Un kur ir tās pasaules rokas, lai palīdzētu sunītim atgūt dzīvesprieku, atsākt luncināt asti un nebēdnīgi skriet pakaļ braucošām automašīnām? Tas man būtu pat lielāks gandarījums par Demijas apakšbiksēm. Un vēl es pārfrāzētu Ekziperī: "Mēs esam atbildīgi par visiem salauztajiem raksturiem un savu idiotismu".
