Šis nav jauns gabals, bet kāds no manis sarakstītajiem vecajiem un, iespējams, arī publicētajiem. Saldi, salkani un iespējams pat tukši, bet tas, vairāk vai mazāk, ir pierādījums sev, ka es māku rakstīt ne tikai par vēmekļiem un asinīm anālajā atverē.
Brīdī, kad pār grēku zemi Dēmons laidās, es apjēdzu, ka esmu neatgriezeniski piedzēries. Ietinoties nebeidzamā dūmu mākonī es malkoju kārtējo viskija devu, kas apdedzina manu dvēseli un vedina mani uz pārdomām. Šīs pārdomas ir no tām, kuras vēlāk lasot sevi vari redzēt pilnīgi kailu un patiesu, bez sabiedrības aizspriedumiem, kas uzspiež savu taisnību.
Kādu vietu mēs ieņemam pasaules laika ritējumā? Vai patiesi ir tā, kā spriež prātīgie zinātnieki vērtējot lietas caur savu pragmatiskuma prizmu? Vai tiešām mēs esam radības kronis? Vai tomēr esam tikai loloti bērni kāda neredzamās rokās?
Vai kāds mums ļauj dzīvot dzīvi ar vieglas vainas sajūtu, sniedz sievietes maigumu, viņas bālo ādu un izlaistos matus uz svaigi uzklātiem melniem ķīniešu palagiem, kas vijās kā tūkstošiem indīgu čūsku, kas paralizē mūsu gribu? Vai tas mūs ietin reibinošā magoņu mīklā, sniedz tās neapvaldāmās emocijas, ko mēs dēvējam par mīlestību, vai tomēr to visu radām, izveidojam un kultivējam mēs paši?
Vairumam no mums patīk dzīvot ilūzijās, jo tās sniedz lielu apmierinājumu. Mūsu personīgā "paradīze" mūs stimulē un rada pārākuma sajūtu. Sun Czi grāmatā „Kara māksla” teica: Nav veselīgi, kad migla apskauj manu prātu un nodomus tā, ka es pats tos lāgā neredzu. Tā nav pareiza vieta, kur tai miglai ir jāatrodas. Manus nodomus nedrīkst redzēt pretinieks... nevis es pats. Tad, kad migla būs izdabūta no savas galvas, rīcība un nodomi būs apzināti un skaidri, tad es varēšu ietīt tos dūmakā un paslēpt no pretinieka”. Vai šajā gadījumā par pretinieku nevarētu uzskatīt nevis kādu vienu konkrētu personu, bet gan cilvēci kopumā? Vai tad mēs nenostādam sevi pretī visai pasaulei, vai tomēr esam absolūta daļa no kādas nenoteiktas vienības? Arvien vairāk liekas, ka mēs tomēr izvēlamies nevis cīnīties, bet gan paši sevi ietīt miglā – tā ir vieglāk!
Paskatījos uz cilvēkiem uz ielas. Viņi visi par kaut ko domā. Viņiem ir darīšanas, darbs, pasaules jaunumi, viņi domā, ka tā ir viņu pasaule. Bet viņu pasaule ir – citi cilvēki. Izņemot cilvēkus, nekā nav. Visu darbu, bankas, korporācijas, priekšniekus – to visu ir radījuši cilvēki. Cilvēki strādā nevis cits ar citu, bet ar to un tā ietvaros, ko viņi radījuši. Viņi domā, ka viņu pasaule – tas ir transports, veikals, laukums, tas ir dzīvoklis, tas ir televizors, tā ir kūpināta vista, tas ir internets, tie ir žurnāli, tie ir klubi, tas ir sekss, tas ir šņabis. Bet cilvēki – tas ir tikai tā, starp citu. Kā piedeva, viņi pat traucē. Neviens nesaprot, ka viņu pasaule ir - cilvēki.
Frīdrihs-Vilhelms Vēbers teica, ka: “Pusdomāšana ved pie velna, pilna domāšana ved pie Dieva”. Neesmu nekāds reliģiozais fanātiķis, kas aicinātu uz sprediķi un piesauktu pasaules galu, bet tomēr aizdomājos par to, vai ietinot sevi miglā, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet patīkama, nomierinoša un glābiņu sniedzoša, mēs nekultivējam tieši šo pusdomāšanu?
Kaut kas tomēr manī brēc no sāpēm un vilšanās, ka visa pasaule ietilpst vārda mīlestība radītajā gaisā. Mīlestība ieņem vidažādākās formas un veidus, tā stipros padara vēl stiprākus un vājākus vēl vājākus. Lai arī mīlestība nespēj pasargāt no nāves,tā vismaz spēj samierināt ar dzīvi. Vienkārši elpot ir pietiekami, lai mēs vienmēr būtu laimīgi, lai baudītu dzīvi. Būt dzīvam ir pietiekami. Just prieku būt dzīvam, prieku mīlēt… Sākot ar šo dienu, paud savu mīlestību katrā vārdā, ko saki, katrā darbībā, ko veic. Katru darbību savā dzīvē pārvērt par mīlestības un prieka rituālu... Šodien kļūsti, kas patiesībā esi un izpaud savas sirds skaistumu lielākajā cilvēka mākslas darbā: savas DZĪVES SAPNĪ.
Man ir apnicis gaidīt tavas mēles konvulsijas, vienu dienu es aizlidošu tāpat kā tu, tikai ne uz augšu, bet uz leju. Citu dienu es baidīšos ar savu skropstu vēzienu izbaidīt to putnu, kas mīt tavā sirdī, es baidos pieskarties tev, jo tu esi manas fantāzijas radīta un vari izgaist, bet es riskēju un triecoties pret dzīves klinšaino sienu es saprotu, ka spēju mīlēt..
