Cilvēku sveicināšana ir ļoti delikāta lieta, jo, spriežot pēc tās, var daudz ko secināt par sveicinātāju. Tāpēc es īpaši neaizraujos ar sveicināšanu, bet galīgi izbēgt no tās arī nevaru, jo strādāju pietiekoši lielā kolektīvā. Sanāk ik pa brīdim kādam pateikt "Labdien" vai "Sveiki" vai "Čau", taču divu gadu laikā es tā arī neesmu sapratis ko kuram kolēģim teikt. Citiem es vienkārši pamāju ar galvu un izliekos, ka eju garām steidzoties, vai man bieži zvana telefons. Daudz jau man vairs nav ko zaudēt, jo kolēģi tāpat mani uzskata par dīvainu čali.. kāds esot palaidis baumas, ka es esmu tas, kurš raksta tajās neķītrajās un sodomiskajās Bumbierenēs. Taču viņi nezina, ka arī es esmu izsecinājis šo to par viņu sveicināšanas stilu un manieri un klūsībā, lielāko daļu no viņiem, uzskatu par idiotiem.
Vienā no retajām pozitīvajām dienām es, garām ejot, pasveicināju apkopēju. Tāda paliela, maskulīna tante ar dažām tumšām ūsinām zem deguna. Nezinu kāpēc es viņu sveicināju, es tobrīd neko īpaši nedomāju, smaidīdams pagāju garām un izmetu "Здрасте!" Kad nācu atpakaļ no smēķēšanas viņa man piegāja klāt, īstenībā diezgan draudīgi aizšķērsoja ceļu, un jautāja kāpēc es viņu esot šodien pasveicinājis. Es apmulsu no viņas milzīgo krūšu tuvuma manam degunam un kaut ko noburkšķēju, ka.. kāpēc gan ne, man ir labs garīgais.. Turpmāko nedēļu viņa mani secīgi sveicināja un ar dedzinošu skatienu gaidīja, ka es viņai atmetīšu sveicienu. Es jau biju piemirsis mūsu (manis un viņas milzu mātišķo krūšu) tikšanos un pirmo sveicienu un kaut kur zemapziņā pierakstīju viņu pie visiem tiem cilvēkiem darba kolektīvā, kurus man ir kaut kā jāsveicina.
Nepamanīju īsto brīdi, kad tas sākās, bet es attapos, ka es viņu sveicinu, bet viņa nē. Un ne tikai nesveicina, bet pat nicinoši aizgriež skatienu no manis, pat naidīgi, kā princese, kuru atļāvās pasveicināt kaut kāds netīrs plencis. Mana lielā apkopēja dziļi sirdī izrādījās augstdzimusi princese. Es arī viņu beidzu sveicināt un viņa sāka uz mani lūrēt vēl niknāk, kā es tā uzdrīkstējos!? Un tagad katru rītu es jūtos kā idiots, kad viņu ieraugu.
Tas tikai maziņš piemērs par to, ka mēs esam atbildīgi par saviem sveicieniem. Domā ko sveicini, varbūt viņš tevi uzskata par idiotu.
