Un šajā sakarā lūk, ko es teikšu:
Man pilnīgi pie kājas, ko par mani domā -
vai katru dienu esmu labā omā
vai nedēļu veca desmaize man atkal somā.
Tāpat nav nozīmes tam visam visuresošajam sviestam,
ka pilnībai ir gals un tam visam tagad jābūt grieztam,
spiestam, ar vazelīnu iezieķētam slidenam un nepatiesuma absorbētam.
Tas nekas, ka visur piesauc sasodītās krīzes,
Un atbildīgajiem ciet jau sen aizgājušas dīzes,
Kas noved pie bankrotējošas hipofīzes
Kuras mēs ikdienā klājam sev zem kājām
kā greznas itāļu grīdas flīzes
un sabiedrībā paši par to skaļi ierēcam,
bet vakarā zem spilvena skaļi raudādami brēcam.
-Nafig - piekāšu visu, piekāšu, ka pilnīgi viss ir slikti.
Jau ģimenēs visi savā starpā sāk strīdēties un rīvēties,
jo vispārējā grebļa ietekmē sociālie konflikti
arvien vairāk inkubē, eksplodē un paralizē mūs
mūsu valstī, uz ielas, darbā un pat mājās..
Pat grūti atbildēt, kur tagad ir mūsu mājas –
vai tās, par kurām katru mēnesi ir jāmaksā bankai anormāli hipo,
vai līzingā pirms gada ņemtā mašīna, kas diemžēl vairs neripo,
jo nav kapeiku, par ko ieliet bākā ziemeļnieku zupu.
Vai tomēr valsts, kas tevi izģērbj pliku
un tad atlaiž uz visām debespusēm???
Man pilnīgs pofig par to, ko katru dienu iespiež presē,
jo tas ir veids kā mūs visus masē, topī, drasē
Tikai tāpēc, ka redziet faking piķis nenāk kasē.
Un mazāk bērnu ik gadu ienāk skolas klasē,
un arvien mazāk zīmogu tiek vēlēšanās spiesti pasē.
Bet kuru tas interesē?- mani, tevi, viņu, viņus
miljonāru simtnieciņus?
Tagad dominē indivīds un materiālās vērtības,
kas biezajai kliķei rada ikdienas ērtības.
Tiem mājās viss no Versačes, Gucci, Prada un Escada
Bet turpat aiz stūra kāds nupat jau mirst no bada.
Pie kājas visa bezgalīgi izkropļotā sistēma,
ka nav naudas, pārtikas un dzīves baudas.
Apnicis ir skaitīt kapeikas, lai varu izvilkt dzīvību,
līdz nākamajai algas dienai skaitīt dienas, minūtes un stundas.
Apnicis degradējoši sēdēt iesprostotam četrās sienās,
jo nevaru vairs iziet tautā, teātrī, vai muzeja dienās,
un galerijās klausīties lirisku autoru dzeju, vai sēdēt koncertā
un, sasodīts, atļauties uzpūteni ar pienu desertā..
Bet pietiek! Vienreiz pietiek močīt mums
ar svarīgiem papīriem pa smadzenēm,
un žilbinošām reklāmām pa radzenēm.
Ir vajadzīgs jauns sākums, nākums, pienākums,
no kā mums visiem radīsies ienākums un uzplaukums,
un sirdī taps jauns uzsaukums,
kas nebūs naidīgs ne man, ne tev,
ne savam tuvākajam!
