Esmu nedaudz izrauts no konteksta un par likumprojektu uzzināju tikai šodien, bet tā kā es savu dzīvi līdz pilngadībai nodzīvoju laukos, varu padalīties ar reālu pieredzi un pie reizes nodemonstrēt, ka es turu roku uz pulsa un esmu enerģisks jaunietis no laukiem, bet pirmrindnieks sabiedriskās dzīves attīstības tendencēs.
Pirms nianšu iztirzāšanas, pievērsīšu Jūsu uzmanību uz to, ka likumprojekts tika pieņemts konsultējoties ar tādām pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru organizācijām un citām iesaistītajām institūcijām, kā Biedrība „Latvijas gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācija”, SIA „OLAN SAMI”, Rīgas Musulmaņu draudze (Iman), SIA „Viesuļi”, Pārtikas un veterinārais dienests. Tātad - visas iesaistītās puses ir devušas savas pozitīvās konsultācijas, taču neviena no šīm organizācijām nebija kā eksperts, jo eksperti kā tādi netika piesaistīti. Vispārējas konsultācijas, a ļa, Jā, tā to lopu var nomušīt, jā.. Jā, pie mums tā ir pieņemts un mēs drīz būsim visur!
Palasot anotāciju, varam noprast, ka dzīvnieku pēckaušanas apdullināšana veicināšot eksportu, palielināšot kautuvju jaudu un nodrošina tirgus attīstību. Vai Latvija jau sen ir pārgājusi uz Čihuahua masveida audzēšanu gaļas un ādas ražošanas nolūkiem? No Latvijas lauksaimniecības audzētajiem dzīvniekiem nav nozīmes kā tu to lopiņu nobeidz, gaļa no tā nemaina savas īpašības. Vai iedur sirdī tai aitiņai, vai pārgriez rīkli, tā, uzsprausta uz iesma, garšos tieši tāpat. Tātad - kas tie par murgiem par eksportu tirgus attīstību?
Atceros kā mans krusttēvs laukos kāva cūkas un govis. Viņš bija kā Mocarts lopu galināšanā, divas asas kustības un cūka gar zemi. Padomju laikos viņš strādāja par kalēju un no tiem laikiem viņam bija saglabājies neliela izmēra metāla āmurs. Neliels, bet smags. Ar āmuru pa pieri un centimetrus piecpadsmit garais nazis paribē tieši zem priekškājas. Viņš vienmēr vīpsnāja par to, ka jaunie izmanto garos nažus un dur zem kakla, tieši aiz krūškurvja sirdī. Diez, ko viņš teiktu par tiem, kuri cūkas šāva nost? Bija mums reiz gadījums, kad bises stobru cūkai iebāza tieši ausī un bladāc, cūka gar zemi. Veči aiziet uz bēdām ieraut pa sotaciņam, bet cūķis pa to laiku jau ir prom. Meklēja ilgi līdz atrada meža malā. Kurš gan zināja, ka cūka ar izšautām smadzenēm ir spējīga dzīvot? Pārējie veči ņerrāja šāvēju, jo jāšauj esot nevis ausī, bet gan aiz auss, acs virzienā. Tēvs man stāstīja, ka lopus kautuvēs galējot nost ar elektrību un lopiņi ļoti smagi aptaisoties. Domāju gan.
Tad nu mani pārņem jautājums - kas ir mazāk sāpīgi lopam, ar kuvaldu pa pieri un nazis sirdī, lode smadzenēs vai daždesmit sekundes garš elektrības lādiņš? Tā vien liekas, ka pēdējie divi varianti, respektīvi, dzīvniekus kāva nost visnesāpīgāk lopam, senākos laikos, pirms tam visam bija ķērušies klāt likumdevēji. Vēl ir jautājums par liellopu kaušanu ar rīkles griešanas metodi. Lielam bullim tā īsti pat iedurt nevar, tāpēc mūsējie vienmēr grieza rīkli. Miega artērija pušu un lopiņš paģībst līdz nomirst. Esiet kādreiz nodevuši asinis? Strauji pieceļoties griežas galva un acīs tumšs.. lopam ir tāpat, tikai daudzas reizes izteiksmīgāk. Rīkles griešanā var sāpēt pats griešanas moments, ne noasiņošana, tā ir kā paātrināta aizmigšana. Varbūt šaušanas brīdī arī sāp lodes iziešanas cauri moments, nezinu.
Ja esi uzmanīgi lasījis līdzi, esmu nonācis pie secinājuma, ka sabiedrībā pieņemtās dzīvnieku nogalināšanas metodes (ar elektrību) ir dzīvniekam vismokošākās. Respektīvi, jaunais likumprojekts atvieglo dzīvnieku ciešanas, nevis pastiprina.
Tik tālu viss ir skaisti, bet.. protestētāji par dzīvnieku tiesībām ādas jakās? Tirgus attīstība? Eksporta veicināšana? Darba vietu saglabāšana? Tas jau ir marazms latviešu gaumē ar nelielu korupcijas, pafosa, idiotisma un pohuisma pieskaņu.
