No rīta galva plīsa pušu. Dzert visīti pilnām krūzēm 30 grādu svelmē laikam nebija prātīgi, iedomājos kā tagad ir Andrim. Līdz brīdim, kad tiku līdz bundžai auksta aliņa, pussprāgušais kaķis manī mēģināja tikt ārā un skrāpēja kuņģa sienas un rīkli. Kad bundža tika iztukšota, kaķis kaut kur nozuda. Mēģināju atcerēties savu ģeniālo manuskriptu, taču “lieliskais darbs” bija pazudis alkohola apziņas dzelmē. Dienas gāja, es mēģināju atkopties un atcerēties vimaz kaut ko no mana plānotā ģeniālā darba. Trešajā dienā es atcerējos par Andri. Viņš tomēr bija tas, kurš iniciēja mana puspuvušā ķermeņa transformāciju no iepuvušā sociālisma uz pirmatnējo valstisko veidojumu. Es nolēmu aizbraukt Andrim pakaļ, viņš noteikti bija palicis turpat, kur es viņu atstāju, laukos Tukuma rajonā, tagad jau novadā ne Degoles pagastā? Biju pārliecināts, ka Andris ir vēl turpat, nabagam vairs nebija ne naudas ne arī gribēšanas vai varēšanas kaut kur iet ar kājām.
Lauki bija nedaudz mainījušies pēdējo simtu stundu laikā, kamēr manis šeit nebija. Pie vecā dārza žoga karājās maisi ar pienu. “Vai tad Andris jau būs iemācījies slaukt govis?” – nosmējos es pie sevis. Kaut arī maisi man likās aizdomīgi, kāpēc maisi, kāpēc uz žoga, kāpēc ne piena kannas? Točna, jopcik, tie tak ir prezervatīvi! Interesanti, no kurienes tie šeit? Vietējie tādas lietas nelieto un arī garāmbraucēju šeit nav bijis gadus divdesmit. Vai tad Andris tik daudz būtu paņēmis līdzi? Pie kūts, gandrīz kails, sēdēja kāds vecis ar garu bārdu, sēdēja viņš uz Andra “Dinamo” krekla un maisīja tam priekšā izklātos miežu graudus. Paskatījos uz veci un tūlīt par viņu aizmirsu, gar mašīnu vieglā gaitā aizgāja Līze. Viņas atkailinātās krūtis liegi šūpojās viņas soļu ritmā, es ciniski izstiepos auto sēdekli, lai apskatītu meiču arī zemāk, uz viņas sulīgajiem un apaļīgajiem gurniem bija uzvilktas.. vīriešu apakšbikses, bokser-šorti. Kas pie velna šeit ir noticis? Esmu šajā krajā nodzīvojis gadus piecpadsmit un vienīgās neķītrās lietas, kas šeit ir notikušas, ir notikušas ar mani.
No šoka ne ar vienu nerunāju, nesveicinājos, gāju meklēt nabaga Andri. Pie mājas sēdēja kāds jauneklis vīriešu stringos, tas ir, divas strīpiņas un kules maisiņš ar uz tā izšūtām zaķīša austiņām. Rīgā šo noteikti uzskatītu par pēdīgo pediņu, bet šeit.. varbūt arī šeit.. ai, kāda starpība, ko šajos laukos dara pediņš?
Man pretī skrēja Andris, gribēju šo paķert par prezervatīviem uz žoga, bet tūlīt aprāvos, Andris bija neskūts, nemazgājies, netīrs un no viņa nelabi smakoja. “Prefinomandogondistus padzina?” bļāva Andris nelābā balsī – “Atbildi man!” Ārā bija neizturams karstums, bet manu ķermeni pārklāja aukstu sviedru šaltis, viņš ir sajucis prātā, ko darīt? Es sev bieži biju uzdevis šo jautājumu, bet tas vēl nekad nav bijis tik piemērots kā šobrīd. Ko darīt, kas šeit ir noticis, no kurienes šādos pāķos ir pediņš, kāpēc meiča skraida apkārt puskaila un kās pie velna ir Prefinomandogondisti?
