Acis atveras kā ierūsējušas ūdens slūžas, ausis kairina netīkama čarkstoņa kā netīra vara caurule rīvējas pret betona sienu, mutē sajūtu gadsimtiem krājušās mēslu nogulas. Esmu pamodies. Ūdens lāses grabina baložu apdirsto palodzi, aiz loga ir nenosakāmais laiks, it kā Dievs gatavotu kārtējo cilvēces grēku apslīkšanas festivālu, pelēks, slapjš, apmierināta ūdens čāpstināšana, cilvēki klīst aiz loga paslēpušies zem lietussargiem un kapucēm un nelabā balsī rej viens uz otru. Kaut kur noteikti ir šķirsts, bet tur vairs vieta tikai aitām, baložiem, blaktīm un mēslu vabolēm. Es nepiederu ārpasaulei. Nepiederu kopš tā brīža, kad pazaudēju sapņus par labāku dzīvi, izglītība, labs darbs, laba mašīna, skaistas sievietes. Tā ir civilizācijas pliekanā blakne – tukšie sapņi. Pat ne tukšie, drīzāk safabricētie, gluži kā KIA vai DACIA, štancēti rindiņā un visi sliktā kvalitātē. Ko nozīmē cilvēku pirmsnāves vārdi – nodzīvo labu dzīvi? Vai KIA, vai tomēr ietriekt to mēslu kokā un izbaudīt sekundes simto daļu sajūsmas? Es neatceros kurā no kokiem es trāpīju, vai tas bija pirmais darbs, kurā es skraidīju kā Taizemiešu ielasmeita, vai otrais, kurā es neko nedarīju, vai tomēr attiecības, kurās es iestigu līdz pat zodam. Varbūt tāpēc no rītiem manā mutē ir tie duļķainie mēsli?
Uz balkona margas sēdēja putns, ne zvirbulis, ne balodis, kaut kas pa vidu, un slēpās no lietus. – „Pisies nahuj, tu, uzblīdušais dirsēj! Es aizbāzīšu tavu prieka caurumu ar paša galvu, izdrāztais jākli!” Es kliedzu uz slapjo putnu, bet no manas mutes nāca tikai putaini apslāpēta maušana. – „Lops, vēl ir tikai rīts, bet tu jau pielējies!” Varbūt jau ir vakars.. Es pastiepu roku un sataustīju pudeles kakliņu. Atceros, kad pirmo reizi dzēru šņabi, man dedzināja rīkli un es jau vēmu no pāris izdzertām graņonkām. Tagad jau ir pārāk vēlu, tagad tas ir man dīzelis un es esmu viens traki dūmojošs vāģītis. –„Pļar ļar ļar, mērglis!”
- „Hallo! Jā, sveiki, Katrīna, man vajadzētu meiteni uz šo vakaru, jā, tas atkal esmu es. Nē, esmu tikko pamodies, viss būs labi. Jā, Katrīna, mana saulīte, viss būs labi!”
- „Привет, не ожидал что это буду опять я?”
- „Negaidīju gan, bet tas ir mans patīkamais pārsteigums, nebūs vajadzīga liekā muldēšana, zinu, ka esi meitene pēc izsaukuma un es varētu būt pilnīgi mēms un ar vienu kāju, galveinais, lai būtu loceklis, bet tomēr, es nevaru drāzt pilnīgi nepazīstamu sievieti, kaut nedaudz, bet jāiepazīst.”
- „Я смотрю ты сегодня есчё совсем свеженький, хоть сегодня встанет маленький твой хуёчек?”
- „Ja tev nebūtu tik tvirts dupsītis, es tev iekrāmētu pa ģīmi, goda vārds, he he.”
Viņai tiešām bija tik tvirts dupsis, tas tik spēcīgi atleca no maniem gurniem, ka manās acīs tas sāka mirdzēt kā rīta saule. Bam, bam, bam.. viņa kunkst tik ļoti mākslīgi, uzspīlēti, tikai tik daudz, lai vienīgā skaņa nebūtu gaisa kustība viņas vagīnā. Tas uzbudina laikam tikai kritušus cilvēkus, un es esmu to priekšgalā. Nav darba, nav nekādu sociālo kontaktu, nav draugu, viss ir nodzerts un nozaudēts un es mierinu sevi ar domu, ka man to arī nevajag. Kam man draugi, kuri pazūd, kad pie horizonta parādās apaļāks dupsītis un lielāki ciči, kam darbs, kurš tevi iztukšo un piepilda ar piezemētības un nolemtības sajūtu, kam liekulīgie kolēģi, kam sociālais statuss, kam laba mašīna, kam šis tukšais sapņu vagons, ar ko es esmu sliktāks par jebkuru no jums, ar ko, jūs, liekulīgi tukšie mērgļi!? Es uz mirkli atjēdzos, ka es to visu bļāvu pilnā skaļumā, istabu piepildīja ne tikai bam, bam, bam un šļup, šļup, šļup, bet arī manas balss tembrs un viņas kunksti, patiesāki nekā jebkad esmu dzirdējis no sabiedrības meitenēm smalkās apakšbiksēs. Es biju viņu sagrābis aiz matiem un grūdos viņā kā bumba basketbola grozā, pie tam atlecu no viņas dibena ātrāk nekā tā pati bumba no asfalta. Es beidzu. Es jau vairāk kā gadu nebiju beidzis, alkohols ir nogurdinājis manu organismu, es vairs nebiju spējīgs beigt, taču tagad es beidzu, tik spēcīgi beidzu, ka no maniem lūpu kaktiņiem izlauzās nezvēra cienīgs gārdziens, es uz brīdi pazaudēju samaņu.
Viņa gulēja man blakus, apķērusies, un glaudīja galvu.
- „Ну ты и ебанашка, я такого от тебя не ожидала, это был лучший трах за последние два года, кто бы мог подумать, такой спившийся идиот а настолько хорош, тварюгa”.
- „ Nesabojā šo skaisto mirkli, pisies prom!”
Es izdzēru atlikušo pudeles saturu un atslēdzos, kamēr viņa vēl nebija paspējusi saģērbties. Ar ko es esmu sliktāks, ar ko?
