Šorīt redzēju video, kurā viens čalis intervē otru par blogošanas lietām. Aizkustinošākais kadrs bija brīdī, kad (kārtējais) Latvijas zinošais guru par blogošanu ar gludi skūtu galvu, saulesbrillēm un, braucot ar BMW, izteicās, ka es atdarinu Benvenuto no nemirst.lv. Eeemmjā, protams, ka es atdarinu, es atdarinu nemirst.lv es atdarinu konrads.lv es atdarinu maddox, es atdarinu tema, es atdarinu Ērvinu Velšu, es atdarinu Čārlzu Bukovski un, iespaidojoties spežu no katras izlasītās grāmatas vai noskatītās filmas. Esmu atrīšanas mehānisms, gluži kā govs es uzņemu barību un tad to atgremoju savā necilajā lapiņā. Tas viss likās savādi. Nē, ne jau tas čalis ar skūto galvu, tur nav nekādu aizspriedumu, lai viņam veicas, savādi ir tas, kas lika aizdomāties. Es tā īsti vēl neesmu atradis savu nišu. Protams, ka ir grūti atrast savu nišu, kad raksta katrs, kuram ir mirklītis brīvā laika, nebrīnīšos, ka drīz taps blogi vēl nedzimušiem vai pavisam maziņiem bērniem kā profili oranžajā portālā. Galvenais jau tas, ka man pat nebija mazākās domas rakstīt kaut ko līdzīgu nemirst.lv. Sākumā man bija doma rakstīt kaut ko līdzīgu kakao.lv. No tā esmu pamatīgi iespaidojies, Kārļa iespaidā es vispār sāku aizdomāties, ka es taču arī varētu kaut ko rakstīt, bet nemirst.lv? Jā, viņš ir kā etalons, ISO standarts, bet es nekad nebūšu tik labs kā viņš un man arī nav tāda mērķa.
Lai gan, ko es te taisnojos, eksperti taču zina labāk, pats esmu vainīgs, ka esmu sācis rakstīt bez īpaša mērķa vai virziena. Ir tur apakšā maza domiņa, ka kaut kas tiek nostādīts pretī mietpilsoniskās sabiedrības domāšanai, aizspriedumiem, bet tas netiek darīts pietiekoši aktīvi vai atraktīvi. Aizbildināšanās, ka nav laika un trūkst normālu apstākļu, neder, ja jau esi sācis kaut ko darīt - dari. Dažas dienas atpakaļ vienā sarunā pavīdēja doma, ka Latvijā jebkurš var kļūt populārs, pat Aiša, nemaz nerunājot par ekspertiem. Popularitāte ir staipāms jēdziens, aizķērās arī Krizdabs raksts par pērkamajiem blogeriem, viņš teica, ka visu nosaka lasītājs, pamēģini ilgāku laiku neko nerakstīt vai neuzrakstīt neko labu un tu zaudēsi lasītāju. Nav jau runa par desmitiem tūkstošu vai miljonu auditoriju, mūsu gadījumā tie ir daži simti vai, labākajā gadījumā daži tūkstoši, un ej nu visiem izdabā. Trijiem lasītājiem ir grūtāk izdabāt nekā tūkstošiem. Pieplusojam tam visam klāt, ka pat mākslīgi radīts projekts kā eskortameitene.lv ir populārāks par nu jau ar bārdu apaugušajām bumbierenēm, sametās skumji un bēdīgi. Ja tur vēl rakstītu reāla eskorta meitene, es uzsūktu sevī katru vārdu, bet nu, tagad roda piekāstuma sajūta.
Tā nu esmu rakstījis nu jau pusotru gadu, lasītāju skaits pamazām aug, šur - tur parādās atsaucīte un bumbierenēm un ieklīst pa kādam cilvēciņam. Pat bezmērķīgi rakstot par neveksmīgām mīlestībām, bārstot rupjības un slavinot alkoholismu, narkotikas un anālo seksu. Es nesolu, ka turpmāk rakstīšu ko citu, protams, mums ir arī otrs kolēģis, kurš neko tik trulu neraksta un viņa iespaidā varētu parādīties vēl kāds video vai kāda tizla mūzika, bet tas ko es daru ir, savā ziņā, mans žanrs, mana izlāde, mana spēle, neko daudz es nespēšu mainīties. Un vai vajag? Vienmēr jau būs kāds, kuram nepatiks, kurš kritizēs, bet arī negatīvā popularitāte ir liels pluss.
Bet tomēr, visu izšķir lasītāji. Esmu nedaudz aizvainojies. Tad nu jautājums - vai man klapēt ciet bumbierenes.lv? Ja esmu tikai nožēlojams pakaļdarinātājs, tad nav jēgas šā bloga eksistencei. Balsojiet.
P.S. Un kāpēc no Edija puses vārdi liels vīrs skanēja kā apvainojums? :)
