Jāņa draudzene esot ieteikusi viņam ievērot diētu, pārāk resns esot palicis. Biedēja ar spoguļslimību un pat piedraudēja ar aiziešanu, ja mēneša laikā viņš nenometīs vismaz piecus kilogramus. Jāpiebilst, ka Jāņa Līze ir tāda, dēļ kuras var iemācīties smilkstēt uz mēnesi, sēžot bērnu smilšu kastē uz kaķa izkārnījumiem. Nedēļām. Līze esot ilgi rakņājusies interneta plašumos un meklējusi piemērotāko diētu Jānim. Pārsvarā jau tās visas ir vai nu šķidrumu izdzenošās, pēc kurām organisms zaudē svaru uz zaudētā šķidruma rēķina, bet pēc tam visu atgūst, vai nu kunģa izmēra samazinošās, kad var ēst arī treknus un ogļhidrātiem bagātus ēdienus, bet noteiktās kategorijās un kombinācijās. Vienu dienu vārītu olu ar apelsīnu, otrā vārītu teļa gaļu ar tomātu, trešā tikai zaļumus. Taču Līze nav no tām čaklākajām meitenēm, viņa nav no – pie plīts stāvētājām, iepirkšanās speciālistēm vai trauku mazgātājām ar lielām, pienainām krūtīm. Nebūt nē. Tieši tāpēc viņa Jancim ieteica tā saucamo melno diētu.
Arī Jancim nebija iebildumu pret šādu diētu, vienkārši bija jāaizmirst par baltmaizi, kuru viņš jau tā neēda, jo bija iespaidojies no Beņa, jāaizmirst par banāniem, kas vispār ir speķis augļu valstībā, jāaizmirst par cukuriem un vispār, jāatcerās tikai viena, svarīgā lieta – jāēd ir tikai tas, kas ir melns. Tumšie graudaugi, rupjmaize. Būtībā tas arī viss, ja vēl piepluso vistas filejas, protams, vārītas. Kā arī nedrīkst aizmirst par sportiņu. Un tā mēnesi.
- Labdien jaunskungs, kā jums klājas?
- Čau. Kā tev iet ar diētu?
- Zini, tā neko, sākumā ir tā grūtāk, bet pēc tam jau pierod, vēders vairs neburkšķ.. Tā kā var teikt, ka viss ir štokos.
- Jā, būtu man tavs gribasspēks.
- Atceries es tev stāstīju par mūsu jauno un burvīgi jauko sekretārīti? Viņa bažījās, ka es kļūstot mazāks, viņa koķetē ar mani un saka, ka viņai patīk lieli vīrieši, smieklīgi, ne?
Līze mājās kļuva arvien atturīgāka un klusāka, biežāk aizsapņojās un varēja stundām ilgi skatīties ārā pa logu. Jānis, nabags, domāja, ka tas viss dēļ tā, ka viņam vēl nebija izdevies atbrīvoties no sava treknā vēdera. Ja agrāk Janka to rotaļīgi sauca par puncīti, tad tagad viņš jau sāka to neieredzēt. Viņš, ne tikai ieturēja melno diētu, bet pamanījās dienām nedzert vispār un skriet katru dienu. Jau pēc pāris nedēļām tādas sevis šaustīšanas Jānim zem acīm bija uzmetušies melni loki, viņš izskatījās novārdzis un slimīgs, taču nešķīstā tauku riepa tā nekur arī nepazuda. Viņš to masēja ar trenažieri „taurenis”, knieba ar nagiem un sita sev pa vēderu ar asarām acīs.
Nodarbinot sevi ar fiziskām un morālām aktivitātēm, Jānis pat nepamanīja, ka viņa mīļotā Līzīte arvien vēlāk ierodas mājās un nebūt neatbalsta Jāni. Viņš pat aizmirsa, ka tā bija Līzītes ideja ar kuru viņš tik ļoti bija pārņemts.
- Vecīt, atbrauc, lūdzu, man ļoti vajag! Ļoti!
Jānis mani savādāk pā par jaunskungu nebija saucis nekad. Es nobrīnījos un izsaucu taksi. Tas ko es ieraudzīju mani pārsteidza – Jānis sēdēja stūrī, dzēra šņabi no pudeles un ēda siļķi, kas tecēja pa viņa izkāmējušiem vaigiem, uzkoda sarkano sīpolu, negrieztu, ar zobiem iekožoties tajā kā saldā ābolā. Blakus burciņā stāvēja kausētie tauki ar tajā iespraustu ēdamkaroti. Jāņa melnās bikses bija nosmērētas ar šokolādes saldējumu un apkārt gulēja vairākas tukšās saldējuma kastītes.
- Tā kuce, iedomājies, tā kuce aizgāja! Aizgāja pie sava sporta trenera, mauka! Viņam uz vēdera esot kubiciņi. Kādi, nahuj kubiciņi?
- Janci, Janci, ko tu trako, viss tak labi! Neēd tik daudz, tavs organisms nav pieradis pie tāda, tev būs slikti..
Līze izskatījās vēl skaistāka kā jebkad. Viņa lidinājās apkārt pa istabu ar smaidu sejā un mēģināja savākt visas savas mantas. Ķemmi, rullīšus, šķērītes, kastītes ar lūpu krāsām, auskarus.. Tas viss ar lielu nevērības daļu tika samests lielajā melnajā sporta somā.
- Jančuk, neuztraucies, viss būs labi, nepārdzīvo, tā tu patiksi savai sekretārei, domā par to no gaišās puses!
- Līz, paklausies, Līz!
- Nu?
- Džims man teica, ka tu esi mauka!
- Ha ha ha, kāds tu man tomēr esi bumbulītis, pumpuriņš mans.
Jānis bija pārstājis ēst un piecēlās kājās. Viņa augums izskatījās smieklīgi, notievējušās rokas, izkaltušie pleci, iekrutušie vaigi un liela, pieēsta bumba vēdera vietā. Jānis piestreipuļojā klāt un sāk vemt sporta somā, kurā Līze jau bija savākusi gandrīz visas savas mantas. Jānis vēma aizrautīgi un sāpīgi. Viss kuņģa saturs lielā, resnā strūklā plūda somā un visapkārt tai. Maize, siļķes, dzeltena lipīga masa. Jānim pāri vaigiem ritēja sāpju asaras, siekalas un puņķi savijās uz viņa sejas, bet Jānis smējās:
- Ha ha, kuce, paņem šo arī, būs daļiņa no manis, varēsi pabarot to savu sportisko ākstu, ha ha, kuce!
