Ir pienācis laiks kārtējo reizi parakņāties savā apziņā/zemapziņā. Šoreiz ne tajā zemapziņā par ko bija tik pareizi pārliecināts tēvocis Freids, šoreiz nedaudz sadzīviskāk un vispārīgāk.
Šodien pēcpusdienā man tualetē pazuda esības apziņa. Tās globālās, fiziskās, taustāmās esības apziņa. Uz mirkli, burtiski uz dažām sekundēm, un tas bija biedējoši. Mani vienmēr ir pavadījusi sajūta, ka es zinu kur es dotajā brīdī atrodos, jo es atceros to, ka es šeit esmu bijis, ko esmu redzējis vai ko esmu redzējis atnākot līdz šai konkrētajai vietai. Respektīvi, ja es izeju cauri automašīnu stāvvietai, tad es varu nosaukt aptuveni 90% mašīnu, kas atradās šajā stāvvietā, respektīvi, skatoties uz priekšu, es redzu arī to, kas bija aizmugurē. Tā ir apziņa, ka tu fiziski esi šeit, tāpat kā tās mašīnas, šeit, tagad un reāli taustāmajā telpā. Taču tur, tualetē, es pasēdēju uz poda, nolaidu ūdeni, paberzēju podu ar birstīti, nomazgāju rokas, seju un paskatījos spogulī.
Nebija nekāda klikšķa kā cilvēkiem, kuri runā par atklāsmēm, es vienkārši pacēlu acis pretī spogulim un man nebija sajūtas, ka es šeit esmu, es vairs nezināju kā es šeit esmu ticis un kur man ir jāiet, nejutu, ka aiz durvīm ir koridoris, nejutu, ka pie kreisās kājas ir pods, pie labās rokas ir papīra dvielīši un šķidrās ziepes. Tagad es apdomāju savas sajūtas un man šķiet, ka tajā īsajā brīdī es pats biju tā izlietne, tie papīra dvielīšu, tās šķidrās ziepes, tas ūdens podā, tas krāns un tās flīzes visapkārt uz sienām. (Tagad izlaižam to daļu, ka es jutos kā krāns) Es vienā brīdī fiziski atrados konkrētajā telpā, bet tajā pašā brīdī es viss biju kā šī viena telpa. Vienīgi acis un spogulis izkrīt no visa stāstāmā. Acis bija acis un es skatījos savās acīs spogulī. Nereāla vīzija, acis karājas gaisā, kas esmu arī es pats un skatās spogulī, kurā arī esmu es gan kā acis gan kā gaiss un flīzes.
Vai tā bija kaut kāda jauna vieduma izpausme? Janka teica, ka es bezbēdnīgi apzinājos pats sevi.. beidzot. Tāda sajūta esot fantastiska, tiešais savienojums ar kosmosu sevis apzināšanā, tāpat kā pohas, tikai tur nav tik izteikta tā apziņa, drīzāk otrādi, tur ir harmoniskā saplūšana ar apkārtējo. Tātad, tad apkārtējais ir, ja ir ar ko saplūst. Bet tagad nebija apkārtējā, biju tikai es, kas bija arī viss apkārtējais. Biedējoši, ceru, ka tas vairs neatkārtosies, pietiks man ar manu paģiraini kosmisko informācijas plūsmu.
