Stāsta pirmo un otro daļu lasiet šeit pat, zemāk.
_________________________________
Lai arī es ikdienā lietoju savu profesionālo „Canon” fotoaparātu ar visām dārgajām lēcām, objektīviem un filtriem, šoreiz es izvilku no smagnējas ozolkoka kastes, kurā glabājās visas mantas, kas man ir tuvas, mana tēva „Zenit”. Bildes, lai arī melnbaltas, sanāk ar savu netveramo šarmu un gana gaumīgas, pietiekami, lai varētu karināt pie sienas virs gultas. Mums nebija nevienas straujas kustības, viss bija dabīgi kā pil ūdens no daudzstāvu dzīvojamās mājas dzīvokļa ūdens krāna. Mēs runājām. Neviena fotografēšanās nebūs dabīga, ja fotogrāfs vai meitene klusēs. Žanete to zināja. Mēs runājām par ikdienišķām lietām, par mājdzīvniekiem, automašīnām, grāmatām un zvaigžņu izpratni civilizācijas attīstības vēsturē. Viņas kustības bija graciozas, es iepriekš nebiju ievērojis viņā spēju būt augstdzimušai dāmai. Puspievērtais skatiens, mazās rociņas saliektas locītavās, nedaudz uzrautais deguntiņš. Viņa ik pa brīdim skrēja uz otro istabu pārģērbties. Es atļāvu viņai izmantot savas bojā gājušās sievas drēbes. Es nevienai sievietei to nebiju atļāvis. Arī ne tad, kad mana mīļotā vēl bija dzīva.
Es nemaz nepamanīju brīdi, kurā Žanete no augstdzimušas dāmas pārvērtās neķītrā palaistuvē. Viņas mati plīvoja vējā no puspavērtā loga kā simtiem tūkstošu dāvanu iesaiņajamo lentīšu, viņas ādu klāja zosāda, taču Žanete netrīcēja no aukstuma, viņa trīcēja no kailses, kas bija pārņēmusi visu viņas būtību. Acis nemelo, ķiršu sārtās lūpas nespēj simulēt, karstā, saraustītā dvaša neizliekas karsta esam. Viņa rāpoja četrāpus pa netīro un auksto grīdu kā mazs kaķēns, kurš spēlējas ar pirmo mātes noķerto pelīti un viņas gurnus apsedza tikai tirkīzzils un nedaudz caurspīdīgs naktskrekls. Viņa fotogrāfējās arī manās drēbes, kas viņai bija vismaz reizes divas par lielu un karājās uz viņas kailā, jutekliskā un tvirtā ķermeņa kā lupatu maisi. Es vēl nekad nebiju juties tik apreibis no dzīves, mana sirds dauzījās kā negudra, kā sirds dauzās jaunam kumeļam seksuālā pilnbrieda pašā plaukumā. Viņa kustējās un es tikai sekoju, es nevienu reizi neieteicu kur viņai nostāties, kur apsēsties un ko darīt. Viņa bija kā dzīva bilde, kuru es gribēju ierāmēt savā dzīves albumā. Es negribēju, lai viņa man saka to, ka mīl, es gribēju, lai viņa izdara visu, lai es to sajustu un izdzīvotu, es gribēju viņai pieskarties, bet baidījos, ka zudīs šī mirkļa intīmā spriedze un savādā psihodēlija. Mēs braucām pa naksnīgi tukšajām ielām un es viņu fotografēju tur, kur viņa gribēja, uz tiltiem, uz ielām, pie pamestām ēkām, izsistu logu ailēs. Mana mašīna beidzot smaržoja pēc Žanetes. Ādas sēdekļi vairs nesmaržoja ne pēc vienas citas sievietes, tikai Žanetes. Šī smarža vairs nekur nepazudīs no manas dzīves, es jau biju nobaudījis šo dzīves esenci un atpakaļceļa vairs nebija.
Viņa iegāja dušā un atstāja aiz sevis slapju grīdu vannas istabā un nelielus putu mākonīšus visapkārt. Ietinusies manā dvielī, viņa uz pirkstgaliem aizgāja līdz gultai un apsēdās, nedaudz nolieca galvu uz priekšu tā, ka viņas mati pilnībā nosedza seju un šņukstēja. Es vienmēr biju uzskatījis, ka sievietes raud tikai tāpēc, lai šantažētu, taču šoreiz es neizpratu šīs asaras. Es izjutu visas pasaules smagumu uz saviem pleciem. Es tiešām biju kā liels, tūļīgs un nevarīgs lācis. Es nezināju ko teikt, ko darīt un tā vietā es vienkārši stāvēju un skatījos kā viņas asaras pamazām pil uz grīdas un paliek tur, vairākos gados sakrātajos putekļos. Es varēju dzirdēt kā šīs mazās lāsītes saskarās ar pūkaino netīrumu virsmu un atstāj neizdzēšamas pēdas manā sirdī. Es aizturēju elpu un lūdzos, lai šis mirklis neizgaist. Es gribēju iziet uz ielas un izstāstīt katram cik ļoti laimīgs es jutos, uzskāpt visaugstākajā kalnā un izkliegt savu laimi, kura šalcās pār mani kā vislielākā sniega lavīna – auksta, bet dzīva un spēcīga.
Mani pamodināja datora pīkstieni. Es gulēju pussēdus ar datoru klēpī un tas tikko bija restartējies. Gaisā virmoja degošs parafīns. Svecīte bija nodzisusi un no tās gaisā cēlās tikai mazs dūmu stabiņš. Es izdzēru atlikušo vīnu glāzē un ar acīm meklēju Žaneti. Viņas nebija blakus, nebija virtuvē un nebija arī vannas istabā. Viņas nebija nekur. Viss, kas atgādināja par to, ka manā dzīvē bija šī rudmatainā meitene bija mana mašīna. Šos sēdekļus neapmānīsi un tiem nevar samelot. Mana vairāk kā divdesmit gadus veca mašīna smaržoja pēc viņas. Un man ar to pietika, man pietika ar viņas asarām manā sirdī un sasodīto mašīnu. Fotoaparātā bija saglabājusies tikai viena bilde, izplūdusi, miglaina un vienīgais ko varēja saskatīt bija viena vienīga plīvojoša matu šķipsna. Varbūt viņu nemaz nesauca par Žaneti, varbūt viņa man sameloja? Bet varbūt es izdomāju šo sievieti tāpat kā diženie rakstnieki izdomā savus tēlus, par kuriem raksta savas grāmatas?
Es nemaz nepamanīju brīdi, kurā Žanete no augstdzimušas dāmas pārvērtās neķītrā palaistuvē. Viņas mati plīvoja vējā no puspavērtā loga kā simtiem tūkstošu dāvanu iesaiņajamo lentīšu, viņas ādu klāja zosāda, taču Žanete netrīcēja no aukstuma, viņa trīcēja no kailses, kas bija pārņēmusi visu viņas būtību. Acis nemelo, ķiršu sārtās lūpas nespēj simulēt, karstā, saraustītā dvaša neizliekas karsta esam. Viņa rāpoja četrāpus pa netīro un auksto grīdu kā mazs kaķēns, kurš spēlējas ar pirmo mātes noķerto pelīti un viņas gurnus apsedza tikai tirkīzzils un nedaudz caurspīdīgs naktskrekls. Viņa fotogrāfējās arī manās drēbes, kas viņai bija vismaz reizes divas par lielu un karājās uz viņas kailā, jutekliskā un tvirtā ķermeņa kā lupatu maisi. Es vēl nekad nebiju juties tik apreibis no dzīves, mana sirds dauzījās kā negudra, kā sirds dauzās jaunam kumeļam seksuālā pilnbrieda pašā plaukumā. Viņa kustējās un es tikai sekoju, es nevienu reizi neieteicu kur viņai nostāties, kur apsēsties un ko darīt. Viņa bija kā dzīva bilde, kuru es gribēju ierāmēt savā dzīves albumā. Es negribēju, lai viņa man saka to, ka mīl, es gribēju, lai viņa izdara visu, lai es to sajustu un izdzīvotu, es gribēju viņai pieskarties, bet baidījos, ka zudīs šī mirkļa intīmā spriedze un savādā psihodēlija. Mēs braucām pa naksnīgi tukšajām ielām un es viņu fotografēju tur, kur viņa gribēja, uz tiltiem, uz ielām, pie pamestām ēkām, izsistu logu ailēs. Mana mašīna beidzot smaržoja pēc Žanetes. Ādas sēdekļi vairs nesmaržoja ne pēc vienas citas sievietes, tikai Žanetes. Šī smarža vairs nekur nepazudīs no manas dzīves, es jau biju nobaudījis šo dzīves esenci un atpakaļceļa vairs nebija.
Viņa iegāja dušā un atstāja aiz sevis slapju grīdu vannas istabā un nelielus putu mākonīšus visapkārt. Ietinusies manā dvielī, viņa uz pirkstgaliem aizgāja līdz gultai un apsēdās, nedaudz nolieca galvu uz priekšu tā, ka viņas mati pilnībā nosedza seju un šņukstēja. Es vienmēr biju uzskatījis, ka sievietes raud tikai tāpēc, lai šantažētu, taču šoreiz es neizpratu šīs asaras. Es izjutu visas pasaules smagumu uz saviem pleciem. Es tiešām biju kā liels, tūļīgs un nevarīgs lācis. Es nezināju ko teikt, ko darīt un tā vietā es vienkārši stāvēju un skatījos kā viņas asaras pamazām pil uz grīdas un paliek tur, vairākos gados sakrātajos putekļos. Es varēju dzirdēt kā šīs mazās lāsītes saskarās ar pūkaino netīrumu virsmu un atstāj neizdzēšamas pēdas manā sirdī. Es aizturēju elpu un lūdzos, lai šis mirklis neizgaist. Es gribēju iziet uz ielas un izstāstīt katram cik ļoti laimīgs es jutos, uzskāpt visaugstākajā kalnā un izkliegt savu laimi, kura šalcās pār mani kā vislielākā sniega lavīna – auksta, bet dzīva un spēcīga.
Mani pamodināja datora pīkstieni. Es gulēju pussēdus ar datoru klēpī un tas tikko bija restartējies. Gaisā virmoja degošs parafīns. Svecīte bija nodzisusi un no tās gaisā cēlās tikai mazs dūmu stabiņš. Es izdzēru atlikušo vīnu glāzē un ar acīm meklēju Žaneti. Viņas nebija blakus, nebija virtuvē un nebija arī vannas istabā. Viņas nebija nekur. Viss, kas atgādināja par to, ka manā dzīvē bija šī rudmatainā meitene bija mana mašīna. Šos sēdekļus neapmānīsi un tiem nevar samelot. Mana vairāk kā divdesmit gadus veca mašīna smaržoja pēc viņas. Un man ar to pietika, man pietika ar viņas asarām manā sirdī un sasodīto mašīnu. Fotoaparātā bija saglabājusies tikai viena bilde, izplūdusi, miglaina un vienīgais ko varēja saskatīt bija viena vienīga plīvojoša matu šķipsna. Varbūt viņu nemaz nesauca par Žaneti, varbūt viņa man sameloja? Bet varbūt es izdomāju šo sievieti tāpat kā diženie rakstnieki izdomā savus tēlus, par kuriem raksta savas grāmatas?
