Es vairs neatceros vai bija kāds iemesls tam, ka es ieklīdu tieši tajā klubā un tieši tajā vakarā. Es jau kādu laiku bezmērķīgi klīdu pa pilsētu meklējot iedvesmu. Stāvēju pretī lielveikalu skatlogiem un, turot smēķi sasalušajās rokās, runājos ar manekeniem, sēdēju uz ielas kopā ar ubagojošiem bezpajumtniekiem un mēģināju parkā noķert kādu pīli vakariņām. Nebija jau tā, ka es nevarēju atļauties ieiet lielveikalā, nopirkt lielu zosi un pagatavot to ar austrumu garšvielām vīna etiķa marinādē. Vienkārši man bija pārņēmusi tā vienaldzības sajūta, kas slaktē cilvēku būtību. Tikai tādā veidā – dzerot un salstot uz ielas asfalta es jutos kaut nedaudz dzīvs.
Droši vien es ieklīdu tieši tajā klubā, lai vienkārši apsildītos un kārtējo reizi iedzertu. Mani nedzina ārā ne no viena kluba, jo, lai arī es biju apaudzis ar trīs dienu vecu bārdu un mani īsie mati bija izspūruši dūmakainā nekārtībā, es izskatījos piedienīgi un pat radoši. Mani uzskatīja par kaut kādu mākslinieku. Turklāt es vienmēr apsveicinājos un uzturēju sarunu ar bārmeni, kad viņam īsti nebija ko darīt. Arī šoreiz es pasūtīju savu viskiju ar kolu un tērzēju ar apkārtējiem tā, it kā mēs būtu pazīstami gadus desmit. Ik pa brīdim man vajadzēja aiziet tur, kur pat vislielākie kungi iet ar kājām. Man patīk smēķēt klubu tualetēs, tas tagad ir aizliegti un man patīk apkārtējo skatieni un nopēlums viņu acīs. Atpakaļceļā, laužoties cauri skaļajam apmeklētāju pūlim pie mierīgās un ierastās bāra letes, man uzskrēja virsū rudmataina meitene. Es vairs neatceros tos pirmos iespaidus par viņu, vien atceros, viņas mazās un smalkās, gluži kā bērna, plaukstas un ugunīgos matus, kas dejoja paši savā ritmā. Tā vietā, lai atvainotos par neveiklo situāciju, viņa mani nosauca par šlenderi un gumzaku un nozuda dziļi pūlī. Mani pēdējā laikā daudzi bija apvainojuši un saukuši vēl nepiedienīgākos vārdos, bet nekad mani tas nebija aizskāris, es tikai lūkojos savā vienaldzības miglā un vienā mierā šļūcu garām. Taču šoreiz es apstājos un skatījos tajā virzienā, kurā nozuda šī daiļā būtne. Es neskatījos tāpēc, lai sameklētu viņu un arī ne tāpēc, ka viņa man būtu šķitusi sevišķi skaista. Es vienkārši stāvēju un skatījos ar smaidu uz lūpām. Es vairs neatceros cik ilgi es tā stāvēju, bet pēc kāda brīža es biju nonācis atpakaļ pie savas letes un klusējot malkoju savu atlikušo viskiju. Man vairs nebija ne mazākās vēlmes ar kādu runāt vai vēl vairāk – kādā klausīties. Es biju iegrimis savās domās un cauri tām vijās tikai viena sarkano matu šķipsna.
Nākošo reizi es viņu satiku uz ielas, viņa steidzās, bet es vienkārši gāju un vēroju cilvēkus, es nekur nesteidzos un man pat īsti nebija nekur jāiet. Šoreiz es viņu noķēru brīdī, kad viņas vasarīgie zābaciņi slīdēja pa slapjo ledu. Un tā bija pirmā reize, kad es sajutu viņas smaržu. Tā nebija uzkrītoša, drīzāk salda nekā rūgta un ļoti sievišķīga smarža.
–Ā, gumzaks! Viņa novilka.
Es biju vairāk nekā apmulsis un kaut ko skaļi murmināju, mani mulsināja tas, ka viņa joprojām bija manās rokās un joprojām valdzinoši smaržoja.
- Mani sauc Žanete! Viņa teica lēni un piesardzīgi it kā pārdomātu katru vārdu.
Es neprasīju kā viņu sauc, es arī neaicināju viņu nekur iet, es vienīgi pārāk ilgi noturēju viņu savās rokās ielas vidū neveiklā pozā, it kā mēs abi pozētu neredzamajam māksliniekam, kurš veido sava mūža skaistāko gleznu.
Man bija sajūta, ka es iemigu un pamodos kādā mazā kafeinīcā, kurā smaržoja pēc svaigi ceptām bulciņām un stipras kafijas. Viņa sēdēja man pretī un kaut ko aizrautīgi stāstīja un žestikulēja. Es joprojām biju viņas smaržas apreibināts un nekādi nevarēju ieklausīties viņas stāstamajā. Es dzirdēju visu sev apkārt, trauku šķindēšanu, papēžu kladzināšanu un metālisko drēbju pakaramo simfoniju. Es nebiju dzēris jau vairākas nedēļas, taču pēdējā gada laikā es vēl nekad nebiju tik ļoti apreibis.
- Es fotografēšu Tevi kailu! Es izšāvu kā no viduslaiku lietā lielgabala.
Mēs staigājām visu dienu. Pa parku, pa veikaliem, pa automašīnu stāvvietām un runājām par visu, tikai ne par sevi. Mēs paspējām sastrīdēties, salabt un izsmieties. Es jutos kā pamatskolnieks, kurš pirmo reizi ir izjutis simpātijas pret meiteni, taču viņa vairs nebija meitene un es vairs nebiju skolnieks. Viņa nepārtraukti smējās par mani neveiklību un lielo gāzelēšanos kā lācim. Un tiešām, es klumpurēju viņai nedaudz nopakaļ un tikai ik pa brīdim kaut ko iebildu vai piekritu viņas čiepstēšanai.
Droši vien es ieklīdu tieši tajā klubā, lai vienkārši apsildītos un kārtējo reizi iedzertu. Mani nedzina ārā ne no viena kluba, jo, lai arī es biju apaudzis ar trīs dienu vecu bārdu un mani īsie mati bija izspūruši dūmakainā nekārtībā, es izskatījos piedienīgi un pat radoši. Mani uzskatīja par kaut kādu mākslinieku. Turklāt es vienmēr apsveicinājos un uzturēju sarunu ar bārmeni, kad viņam īsti nebija ko darīt. Arī šoreiz es pasūtīju savu viskiju ar kolu un tērzēju ar apkārtējiem tā, it kā mēs būtu pazīstami gadus desmit. Ik pa brīdim man vajadzēja aiziet tur, kur pat vislielākie kungi iet ar kājām. Man patīk smēķēt klubu tualetēs, tas tagad ir aizliegti un man patīk apkārtējo skatieni un nopēlums viņu acīs. Atpakaļceļā, laužoties cauri skaļajam apmeklētāju pūlim pie mierīgās un ierastās bāra letes, man uzskrēja virsū rudmataina meitene. Es vairs neatceros tos pirmos iespaidus par viņu, vien atceros, viņas mazās un smalkās, gluži kā bērna, plaukstas un ugunīgos matus, kas dejoja paši savā ritmā. Tā vietā, lai atvainotos par neveiklo situāciju, viņa mani nosauca par šlenderi un gumzaku un nozuda dziļi pūlī. Mani pēdējā laikā daudzi bija apvainojuši un saukuši vēl nepiedienīgākos vārdos, bet nekad mani tas nebija aizskāris, es tikai lūkojos savā vienaldzības miglā un vienā mierā šļūcu garām. Taču šoreiz es apstājos un skatījos tajā virzienā, kurā nozuda šī daiļā būtne. Es neskatījos tāpēc, lai sameklētu viņu un arī ne tāpēc, ka viņa man būtu šķitusi sevišķi skaista. Es vienkārši stāvēju un skatījos ar smaidu uz lūpām. Es vairs neatceros cik ilgi es tā stāvēju, bet pēc kāda brīža es biju nonācis atpakaļ pie savas letes un klusējot malkoju savu atlikušo viskiju. Man vairs nebija ne mazākās vēlmes ar kādu runāt vai vēl vairāk – kādā klausīties. Es biju iegrimis savās domās un cauri tām vijās tikai viena sarkano matu šķipsna.
Nākošo reizi es viņu satiku uz ielas, viņa steidzās, bet es vienkārši gāju un vēroju cilvēkus, es nekur nesteidzos un man pat īsti nebija nekur jāiet. Šoreiz es viņu noķēru brīdī, kad viņas vasarīgie zābaciņi slīdēja pa slapjo ledu. Un tā bija pirmā reize, kad es sajutu viņas smaržu. Tā nebija uzkrītoša, drīzāk salda nekā rūgta un ļoti sievišķīga smarža.
–Ā, gumzaks! Viņa novilka.
Es biju vairāk nekā apmulsis un kaut ko skaļi murmināju, mani mulsināja tas, ka viņa joprojām bija manās rokās un joprojām valdzinoši smaržoja.
- Mani sauc Žanete! Viņa teica lēni un piesardzīgi it kā pārdomātu katru vārdu.
Es neprasīju kā viņu sauc, es arī neaicināju viņu nekur iet, es vienīgi pārāk ilgi noturēju viņu savās rokās ielas vidū neveiklā pozā, it kā mēs abi pozētu neredzamajam māksliniekam, kurš veido sava mūža skaistāko gleznu.
Man bija sajūta, ka es iemigu un pamodos kādā mazā kafeinīcā, kurā smaržoja pēc svaigi ceptām bulciņām un stipras kafijas. Viņa sēdēja man pretī un kaut ko aizrautīgi stāstīja un žestikulēja. Es joprojām biju viņas smaržas apreibināts un nekādi nevarēju ieklausīties viņas stāstamajā. Es dzirdēju visu sev apkārt, trauku šķindēšanu, papēžu kladzināšanu un metālisko drēbju pakaramo simfoniju. Es nebiju dzēris jau vairākas nedēļas, taču pēdējā gada laikā es vēl nekad nebiju tik ļoti apreibis.
- Es fotografēšu Tevi kailu! Es izšāvu kā no viduslaiku lietā lielgabala.
Mēs staigājām visu dienu. Pa parku, pa veikaliem, pa automašīnu stāvvietām un runājām par visu, tikai ne par sevi. Mēs paspējām sastrīdēties, salabt un izsmieties. Es jutos kā pamatskolnieks, kurš pirmo reizi ir izjutis simpātijas pret meiteni, taču viņa vairs nebija meitene un es vairs nebiju skolnieks. Viņa nepārtraukti smējās par mani neveiklību un lielo gāzelēšanos kā lācim. Un tiešām, es klumpurēju viņai nedaudz nopakaļ un tikai ik pa brīdim kaut ko iebildu vai piekritu viņas čiepstēšanai.
