________________________________
Tad Žanete pazuda. Es nepaprasīju nedz viņas uzvārdu, nedz adresi, ne arī telefona numuru. Es jau biju tik tālu atguvies, ka biju no garāžas izvilcis savu veco Porshe un vizinājos pa pilsētu. Mašīnīte bija jau vairāk nekā divdesmit gadus veca, vietām sarūsējusi, vietām saskrāpēta un paburzīta, taču tā joprojām kalpoja uzticīgi un bija ar savu raksturu un šarmu. Un smaržoja pēc visām sievietēm, kuras man ir bijušas. Melnie ādas sēdekļi pacieta visu, pacieta un saglabāja. Taču šoreiz mana tīksmināšanas par braukšanas prieku nebija pilnīga, es vairs nebraucu bezmērķīgi tikai braukšanas pēc, es meklēju sarkano matu šķipsnu cilvēku pūļos ielas malās. Es vienlaicīgi apzinājos, ka tam visam nav jēgas un es neatradīšu Žaneti. Bet varbūt viņu nemaz nesauca par Žaneti, varbūt viņa man sameloja? Bet varbūt es izdomāju šo sievieti tāpat kā diženie rakstnieki izdomā savus tēlus, par kuriem raksta grāmatas?
Es sāku rakstīt. Man skolas laikā vienmēr ir padevies kaut ko aprakstīt un kaut ko izdomāt, taču es to nekad neesmu darījis tā nopietni. Vienmēr man pietrūka iedvesmas un brīvā laika, bet, kas pats galvenais, pietrūka saprašanas. Manas domas šaudās ātrāk par kāmi dzelzs ritenī. Bezmērķīgi un neapzināti. Taču šoreiz es rakstīju par Žaneti. Bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai padalītos ar savām izjūtām un emocijām ar „papīru”. Un rakstīju es daudz, bieži un bez jebkādas laikas izjūtas. Pie manas gultas vienmēr stāvēja vīna pudele, galvgalī dega melna svecīte un stindzinošo klusumu jauca tikai portatīvā datora ventilātora šņākšana, kura ik pa brīdim kļuva skaļāka nekā parasti.
Es nezinu no kā es pamodos, no tā, ka ventilātors kļuva īpaši skaļš vai arī no tā, ka kāds zvanīja pie manām durvīm. Es vēl brīdi pagaidīju, līdz skaidri dzirdēju, ka kāds tomēr zvana. Tā bija Žanete. Viņa bez sveiciena iespurdza iekšā istabā, aizgāja uz virtvi, nenovilkusi apavus, apsēdās un aizsmēkēja. Kopš ienākšanas brīža viņa nebija teikusi nevienu vārdu, kaut arī smēķēja jau trešo cigareti pēc kārtas. Viņas bērnišķīgajās rokās cigarete izskatījās milzīga un neiederīga, taču viņai tas piestāvēja, viņai piestāvēja viss neiederīgais. Nekas viņas apģērbā neliecināja par viņas izklaidību, viss bija saskaņots gan stila, gan krāsu ziņā, joprojām vasarīgie zābaciņi, ciešas bikses, mētelis un šalle.
- Ko stāvi un skaties, iedzert meitenei nedosi? Viņas balss tonis bija nedaudz sasprindzis un pat rupjš.
Viņa izvēlējās viskiju. Pēc otrās glāzes viņa novilka zābakus un mēteli. Tikai tagad es ievēroju viņas augumu. Viņa bija no tām meitenēm, kurām ir izteikts „lapsas viduklis”, taču viņa to slēpa, gan ar maisveidīgu džemperi, gan ar vienkāršo mēteli. Tikai tagad es sapratu, ka vēl nebiju bildis neviena vārda kopš viņa ienāca dzīvoklī. Viņas priekšnieks bija atlaidis no darba Žaneti par to, ka viņa neesot pakļāvusies viņa pavēlei izģērbties viņa kabinetā.
- Ak, vellucis tāds, lubraks, umiķis nolādētais! Un viņam uz galda rāmī stāv sievas un meitiņas foto. Nu kā tā var?
Vienīgais, kas man ledusskapī bija no ēdamā – pelmeņi. Viņa ēdā tā, it kā būtu bijusi badā veselu gadu. Ēda, dzēra viskiju un smēkēja. Viņas mazās rociņas nedaudz trīcēja vai nu no aukstuma ārā vai nu no uztraukuma. Pēc tam, kad kopīgi bija notiesāta lielā „ģimenes” pelmeņu paka, viņa sāka mazgāt manus traukus, kas lielajā izlietnē atgādināja sapuvušu un jau smakojošu Pizas torni.
- Tu gan esi cūka! Viņa smejoties novilka.
Tad viņa iekārtojās manā gultā un ieslēdza televizoru. Es tik sen nebiju skatījies televizoru, ka pultij bija nosēdušās baterijas. Rādīja kaut kādu vietējo raidījumu. Pie galdiņa sēdēja trīs cilvēki un ik pa brīdim atbildēja uz jautājumiem ko bija iesūtījuši skatītāji. Žanetei acīmredzami patika. Viņa sēdēja lotosa pozā un cieši skatījās televizorā ar rokās iespiestu viskija glāzi. Es apsēdos viņai aizmugurē un apķēru ar rokām. Viņa bija mājīgi silta un, strauji elpojot, viņai cilājās krūtis. Tā vietā, lai skatītos televizoru es skatījos kā pulsē viņas miega artērija un sajutos gluži kā filmās rādītais vampīrs. Uz brīdi man gribējās viņai iekost tieši kaklā un paņemt viņu sev līdzi, iesaldēt šo momentu, kad es ar viņu šēžu vienā gultā un klusēju. Nekad taču vairs nebūs nekā labāka manā dzīvē. Neviena klusējot neļaus man kost sev kaklā.
Taču tā vietā, lai apstādinātu laiku un pagriezt to nebūtības straumē, es iespiedu degunu viņas pakausī un smaržoju viņu. Šī smarža uz visiem laikiem iespiedīsies manā apziņā. Šī ir dzīves smarža, tieši tā smaržo dzīvības esence un es gribēju to uzsūkt sevī. Acīmredzot pa televizoru sākās reklāma un viņa pagriezās pret mani.
- Tu apsolīji nofočīt mani kailu. Viņa to teica klusi, klusi, gandrīz čukstus.
Es sāku rakstīt. Man skolas laikā vienmēr ir padevies kaut ko aprakstīt un kaut ko izdomāt, taču es to nekad neesmu darījis tā nopietni. Vienmēr man pietrūka iedvesmas un brīvā laika, bet, kas pats galvenais, pietrūka saprašanas. Manas domas šaudās ātrāk par kāmi dzelzs ritenī. Bezmērķīgi un neapzināti. Taču šoreiz es rakstīju par Žaneti. Bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai padalītos ar savām izjūtām un emocijām ar „papīru”. Un rakstīju es daudz, bieži un bez jebkādas laikas izjūtas. Pie manas gultas vienmēr stāvēja vīna pudele, galvgalī dega melna svecīte un stindzinošo klusumu jauca tikai portatīvā datora ventilātora šņākšana, kura ik pa brīdim kļuva skaļāka nekā parasti.
Es nezinu no kā es pamodos, no tā, ka ventilātors kļuva īpaši skaļš vai arī no tā, ka kāds zvanīja pie manām durvīm. Es vēl brīdi pagaidīju, līdz skaidri dzirdēju, ka kāds tomēr zvana. Tā bija Žanete. Viņa bez sveiciena iespurdza iekšā istabā, aizgāja uz virtvi, nenovilkusi apavus, apsēdās un aizsmēkēja. Kopš ienākšanas brīža viņa nebija teikusi nevienu vārdu, kaut arī smēķēja jau trešo cigareti pēc kārtas. Viņas bērnišķīgajās rokās cigarete izskatījās milzīga un neiederīga, taču viņai tas piestāvēja, viņai piestāvēja viss neiederīgais. Nekas viņas apģērbā neliecināja par viņas izklaidību, viss bija saskaņots gan stila, gan krāsu ziņā, joprojām vasarīgie zābaciņi, ciešas bikses, mētelis un šalle.
- Ko stāvi un skaties, iedzert meitenei nedosi? Viņas balss tonis bija nedaudz sasprindzis un pat rupjš.
Viņa izvēlējās viskiju. Pēc otrās glāzes viņa novilka zābakus un mēteli. Tikai tagad es ievēroju viņas augumu. Viņa bija no tām meitenēm, kurām ir izteikts „lapsas viduklis”, taču viņa to slēpa, gan ar maisveidīgu džemperi, gan ar vienkāršo mēteli. Tikai tagad es sapratu, ka vēl nebiju bildis neviena vārda kopš viņa ienāca dzīvoklī. Viņas priekšnieks bija atlaidis no darba Žaneti par to, ka viņa neesot pakļāvusies viņa pavēlei izģērbties viņa kabinetā.
- Ak, vellucis tāds, lubraks, umiķis nolādētais! Un viņam uz galda rāmī stāv sievas un meitiņas foto. Nu kā tā var?
Vienīgais, kas man ledusskapī bija no ēdamā – pelmeņi. Viņa ēdā tā, it kā būtu bijusi badā veselu gadu. Ēda, dzēra viskiju un smēkēja. Viņas mazās rociņas nedaudz trīcēja vai nu no aukstuma ārā vai nu no uztraukuma. Pēc tam, kad kopīgi bija notiesāta lielā „ģimenes” pelmeņu paka, viņa sāka mazgāt manus traukus, kas lielajā izlietnē atgādināja sapuvušu un jau smakojošu Pizas torni.
- Tu gan esi cūka! Viņa smejoties novilka.
Tad viņa iekārtojās manā gultā un ieslēdza televizoru. Es tik sen nebiju skatījies televizoru, ka pultij bija nosēdušās baterijas. Rādīja kaut kādu vietējo raidījumu. Pie galdiņa sēdēja trīs cilvēki un ik pa brīdim atbildēja uz jautājumiem ko bija iesūtījuši skatītāji. Žanetei acīmredzami patika. Viņa sēdēja lotosa pozā un cieši skatījās televizorā ar rokās iespiestu viskija glāzi. Es apsēdos viņai aizmugurē un apķēru ar rokām. Viņa bija mājīgi silta un, strauji elpojot, viņai cilājās krūtis. Tā vietā, lai skatītos televizoru es skatījos kā pulsē viņas miega artērija un sajutos gluži kā filmās rādītais vampīrs. Uz brīdi man gribējās viņai iekost tieši kaklā un paņemt viņu sev līdzi, iesaldēt šo momentu, kad es ar viņu šēžu vienā gultā un klusēju. Nekad taču vairs nebūs nekā labāka manā dzīvē. Neviena klusējot neļaus man kost sev kaklā.
Taču tā vietā, lai apstādinātu laiku un pagriezt to nebūtības straumē, es iespiedu degunu viņas pakausī un smaržoju viņu. Šī smarža uz visiem laikiem iespiedīsies manā apziņā. Šī ir dzīves smarža, tieši tā smaržo dzīvības esence un es gribēju to uzsūkt sevī. Acīmredzot pa televizoru sākās reklāma un viņa pagriezās pret mani.
- Tu apsolīji nofočīt mani kailu. Viņa to teica klusi, klusi, gandrīz čukstus.
