Pasakas par vardīti Kiku.

1) Vienu dienu uz Rīgu ieradās varde vārdā Kika un paziņoja visiem, ka viņa ir cilvēkēdājs. Ļaudis pārbijušies skrēja kur nu kurais, glābdamies no vardes cilvēkēdāja, tikai Rīgas reģionā dislocētās patruļpolicijas vienība "Alfa" darbinieki nenobijās un noķēra vardi Kiku.

- "Kur tu liki kaulus, cilvēkēdāj?"

- "Kādus kaulus?" brīnījās varde.

- "Ja tu ēd cilvēkus, tad ir jāpaliek pāri kauliem, saki, kur tie ir!?"

Varde parādīja meža virzienā un aizleca pa priekšu "Alfas" darbiniekiem. "Šeit", teica varde un visi sāka rakt. Raka ilgi jo ilgi, bet nekādus kaulus neatrada. "Vēl dziļāk", teica varde, sēžot jaunizraktās bedres maliņā. "Alfas" darbinieki turpināja rakt un nepamanīja kā apbēra ar zemi vardi Kiku. "Cilvēkēdājs aizmucis!" visi sāka kliegt un metās meklēt vardi. Pa to laiku varde izrakās no zemes un aizleca prom. Pavisam citā virzienā.

2) Vienu dienu mežā varde Kika izleca priekšā medniekam un teica: "Sveiks, es esmu lācis!" Mednieks ļoti sapriecājās. Viņš ļoti ilgi bija gājis medībās, daudz zvērus bija nošāvis, bet ar lāci viņam kaut kā neveicās. Mednieks sapriecājās, novilka no pleca savu divstobreni un šāva uz Kiku. Ja Kika būtu lācis, tad mednieks būtu trāpījis tieši sirdī, taču Kika bija daudz mazāka, un mednieks aizšāva garām.

Varde Kika nobijās un teica: "Beidz, es neesmu lācis, es esmu varde Kika!"

Mednieks sākumā kļuva bēdīgs, taču tad sadusmojās un ar vārdiem "ak tu nekrietnā, melīgā varde", trieca vardei ar divstobrenes laidni. Kika bija ļoti ātra un paspēja aizlekt prom, taču mednieks trāpīja pa akmeni un salauza savu divstobreni. Kika, daudz nedomājot, aizlaidās no negantā mednieka, taču tas apsolījās, ka atradīs nekrietno melīgo vardi un atriebsies.

Ļaudis mēļo, ka mednieks vēl šobaltdien staigā pa mežu, pieiet pie katras vardes un jautā: "Varde, vai tu neesi lācis?"

Pasakas par ļauno pūķi un Kārlīti - sunīti.

1) Reiz senos laikos dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Zigmārs. Zigmāram bija savāds ieradums, viņš staigāja apkārt un visu, kas viņam iepatikās, viņš sabāza sev kabatās. Iet Zigmārs, skatās, aizkosts ābols mētājas, viņš iebāž to sev kabatā. Iet Zigmārs, skatās, izkaltis vistas stilbiņš mētājas, viņš iebāž sev to kabatā. Iet Zigmārs, skatās, sarkanais ķieģelis mētājās, viņš iebāž sev to kabatā.

Vienu dienu pretī Zigmāram iet ļaunais pūķis un grib Zigmāru apēst.

- "Neēd mani, labāk paņem šo te - vistas stilbiņu, tas ir garšīgāks!"

Apēd pūķis vistas stilbiņu un tāpat grib apēst Zigmāru: "Tas jau bija vecs un sakaltis vistas stilbiņš, tāpat es tevi ēdīšu!"

- "Neēd mani, labāk paņem šo te - ābolu, tas ir garšīgāks!"

Apēd pūķis ābolu un tāpat grib apēst Zigmāru: "Tā jau bija tikai pusīte no ābola, tāpat es tevi ēdīšu!"

- "Neēd mani, labāk paņem šo te - burvju ķieģelīti, no tā tu ilgi būsi paēdis!"

Paņem pūķis ķieģeli, hrum hrum, hrum hrum, hrum hrum, un aizmirsa par Zigmāru...

2) Māmiņa ne par ko negribēja nopirkt Kārlītim sunīti. Tā nu vienu dienu Kārlītim nācās pārvērsties par sunīti. Sākumā Kārlītis pārvērtās par pūdeli, skaistu jo skaistu pūdeli un sāka skraidīt apkārt mammai. Visi skatās uz skaisto pūdeli un apbrīno, izsaka komplimentus mammai, prasa, kur nopirka, par cik, un vai negrib šo sunīti pārdot..

Taču ielas otrā pusē parādījās cita mamma ar lielu jo lielu sanbernāru un visi metās apbrīnot šo sanbernāru. Un tad Kārlītis arī pārvērtās par sanbernāru, tikai divas reizes lielāku par to, redzēto. Un visi atkal sāka apskaust Kārļa mammu, visi teica, ka tāds suns ir jāved uz izstādi un, ka tas tur noteikti iegūs pirmo vietu.

Taču mamma zināja, ka suņkopība tur nav pie vainas, viņa zināja, ka tas ir viņas Kārlītis, viņas mīļais, vienīgais Kārlītis. Un neveda mamma Kārlīti uz izstādi, bet aizveda uz virtuvi, izķeksēja no zupas bļodas smadzeņu kaulu un apbalvoja ar to savu brīnišķo suni par to, ka viņš ir pats labākais uz visas pasaules!

Pasakas par Jānīti un muļķa Pēterīti.

Šim rītam divas pasaciņas:

1) Reiz dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Jānis. Vienu dienu viņš pārvērtās par jaunu bērziņu. Stāvēja Jānītis ceļa malā un šūpoja savas lapiņas. Vienu dienu garām Jānītim gāja viens tūrists, skatās uz jauno bērziņu un domā: "Vai cik skaists bērziņš, būs jānocērt". Jānītis stāv, šūpo savas lapiņas, skatās, ka tūrists izvelk no somas cirvīti un grasās šo nocirst. Jānītis kā sagrāba tūristu aiz kājām ar saviem zariņiem, pacēla gaisā un ar mazu bērza žagariņu sit pa dibenu tūristam un saka: "tev nebūs bērzu nocirst, tev nebūs egli nocirst, tev nebūs pīlādzi nocirst, tev nebūs ābeli nocirst, tev nebūs bumbieri nocirst, tev nebūs lazdu nocirst, tev nebūs liepu nocirst... Jānītis da-aaaaaaa-udz kokus zināja.

2) Reiz dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Pēteris. Viņš bija muļķītis. Vienu dienu muļķītis sāka kāpt kokā.

- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica mamma.

- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica policists.

- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica kosmonauts.

- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica ANO Ģenerālsekretārs.

Taču muļķītis Pēterītis neklausījās, kāpa viņš kokā augstu jo augstu, kāpa līdz māju jumtiem, kāpa līdz mākoņiem, kāpa līdz satelītiem un šatliem. Un nokrita. Nokrīt muļķītis, guļ. Pie viņa pieskrien skaista jo skaista meitenīte, skatās uz viņu, tausta. Muļķītis atver acis, skatās uz meiteni un saka "Precies ar mani!"

- "Kāds tu esi muļķītis, tu taču tikko nokriti, tev tagad uz ātrajiem vajag, operācija jātaisa, bet tu precēties gribi"

- "Es iemīlējos tevī jau tad, kad kāpu kokā"

- "Bet es iemīlējos tevī tad, kad tu kriti lejā, taču es nevaru ar tevi precēties, mani nākošnedēļ pūķis apēdīs!"

- "Kāds vēl pūķis?"

- "Viņš dzīvo Himalajos un piedraudēja, ka izdedzinās apkārtējos ciemus, ja ANO Ģenerālsekretārs man viņu neizbaros"

Skaistā meitene izrādījās ANO Ģenerālsekretāra meita.

Saskaitās muļķītis, paķēra divus kruķus, jo no kritiena bija salauzis abas kājas, un devās uz Himalajiem pie pūķa.

Atnāca muļķītis pie pūķa un saka: "Tu neēdīsi manu skaisto meiteni!"

Pūķis ļoti ilgi smējās. "Ha ha ha, mani ir mēģinājuši varoņi noslaktēt, ha ha, man gribēja galvu nocirst, ha ha, gribēja uzspridzināt, pat ar prettanku raķeti ir šāvuši, ha ha ha ha, bet vēl neviens mani nav mēģinājis nosist ar kruķiem, ha ha ha". Smējās pūķis līdz nāvei. Taču nenomira. No smiekliem izlaida visu gaisu un kļuva tik liels kā istabas sunītis.

Paņēma muļķītis pūķi pie sevis, lai māju sargā. Un nospēlēja kārtīgas kāzas ar skaisto meiteni. Un priecājās kāzās daudzas tautas, priecājās visa ANO un priecājās ANO Ģenerālsekretārs. Priecājās gan..