Pēdējās piecas dienas viņi tikpat kā nebija izkāpuši no gultas. Kaut arī balkona durvis bija līdz galam vaļā, gaiss istabā oda tāpat kā gulta. Agrā rītā nami Leonā modināja nostaļģiju, un viņš nespēja to saprast, līdz atskārta, ka tie ir tādā pašā krāsā kā Madaras āda. Madara ar plecu paberzējās gar viņa zodu, lai sajustu rugājus. Viņš ielūkojās Madarai sejā. Viņa bija aizvērusi acis, lai izbaudītu rīta dzestrās brāzmas pieskārienus viņas plakstiņiem un kustību matos.
"Tev ir auksti?"
"Vairs nebūs, ja tu paliksi."
"Vai gribi ēst?"
"Tikai ne tās sardeles, bet cita jau mums nekā nav."
"Tās sardeles nepiestāv tik skaistam rītam kā šis."
"Tāpat kā mēs."
Cigaretes bija saņurcījušās bikšu kabatā. Leons vienu iztaisnoja, ar diviem pirkstiem novelkot gar tās malām un iedeva Madarai. Viņa izpūta rīta gaisā dūmu guldzienu.
"Smēķēt pa pliko uz balkona, tas ir.. Tāds šiks."
Pēc šī vārda viņa nodrebinājās. Leons noskūpstīja viņu uz skausta un abi atsāka dīki skatīties pa logu.
"Auksti?"
"Es gribētu šeit palikt veselu mūžību, sastingt un nekustēties, jo ir pārāk liels slinkums un pārāk liels laimes gurdenums," viņa sacīja.
"To sauc par laulību."
"Tikai nenobīsties un nesāc ērcēties."
Notika kaut kas ļoti svarīgs. Viņi ieraudzīja vecu vīru, kurš, ģērbies pārāk lielā lietus mētelī, stāvēja pretējās mājas durvju ailē, pieplacis pie durvīm tā, it kā slēptos. Abi bez vārdiem nolēma pavērot, lai redzētu, ko viņš darīs. Vējš spēlējās viņas matos, atraisīja, izrāva vienu šķipsnu un rotaļājās ar to. Viņi vienlaicīgi, ar knipi, izmeta savus izsmēķus, tie griezās gaisā tik tuvu viens otram, ka atgādināja tumsā krītošu kaķi, kas mēģina hipnotizēt, ātri mirkšķinot kvēlojošās acis. Dzirksteles, ka izšķīda pret mitro asfaltu, bija kā signāls ātrākai notikumu attīstībai, kā starta signāls sirreāli neietekmējamiem notikumiem. Starp pretējo māju stīvajiem stāviem parādījās saule. Vairāki cilvēki iesēdās savās mašīnās un aizbrauca uz darbu. Pāris metrus no vecā vīra mētelī parādījās kaķis, gluži kā atguvis dzīvību no tikko pret asfaltu izšķīdušajām dzirkstelēm. Vecis, stērbelēm plandot, metās dzīvniekam pakaļ. Kaķis bez pūlēm mainīja virzienu un mīksti notipināja pa akmens kāpnēm līdz pagraba ieejai. Vecis, jau kāsēdams, sekoja viņam pakaļ, pietupās, iztaisnojās un tukšām rokām skatījās apkārt.
"Madara, Tev uzmetusies zosāda."
Viņa sakārtoja vēja izrauto matu šķipsnu un Leons tikmēr lūkojās uz viņas plaukstām. Tās viņš atcerējās uz dažādām sava ķermeņa daļām. Viņš nodomāja, ka justos gluži apmierināts, ja šo mirkli būtu lemts izdzīvot vēl un vēl, līdz pat mūža galam. Madara, kaila un jauna, vij ap pirkstiem matu cirtu. Saule izdzenā rīta miglu no ūdens virsmas. Noslēpumains vecs vīrs un veikls kaķis.
Leons bija mēģinājis pret Madaru pielietot to pašu metodi ko vienmēr, iedomājies viņas neskūtās kājas, kas, uzrautas uz pleciem, skrāpē viņam ausis un vaigus, dažādas smakas ko izdala cilvēki, asiņu punktiņus uz tualetes poda malām, sliktos zobus, skābeni šķebinošo smaku no nemazgātiem matiem, nekas nelīdzēja, viņš turpināja apbrīnot viņas kustības, viņas smalkās pēdas, nagus, matus, visas viņas smaržas, kas sajaucās ar viņējām.
Vecis bija nogūlies zem mašīnas un, atliecis galvu, cīnījās ar pretinieku, kuru bija iedzinis starp mašīnu un ietvi. Pēc mirkļa viņš uzlēca kājās ar kaķi rokās. Tas skrāpēja un bļāva līdz vecis ieņēma stabilu pozu, atvēzējās augstu virs galvas un trieca kaķi pret ietvi kā skaldot malku triec cirvi pret lielāku pagali.
"Vai mums nevajadzētu iejaukties?"
Leonam nebija ienācis prātā, ka viņš varētu iejaukties.
"Hei!" viņš izkliedza.
Vecais vīrs bailēs grozīja galvu, izmeta no rokām kaķi un no azotes izvilkto maisu. Trīcošām rokām aizpogājis mēteli, viņš skrēja prom pa ielu tukšām rokām.
"Mums vajadzēja iejaukties?"
"Nezinu, varbūt viņš bija ļoti izbadējies?"
"Ārprāts, tu domā viņš viņu apēstu?"
"Ne jau mums spriest par gaumi, neviens nezina, kas bija sabāzts tajās sardelēs."
"Es vemšu."
Madara dažos soļos šķērsoja istabu un, ritmiski rīstoties, tukšoja vēdera saturu. Leons palīdzēja viņai atgūties.
"Sardeles." viņa sacīja.
"Tu trīci, es aizvēršu balkona druvis."
"Vienkārši apgulies man blakus un apskauj."
Viņas augums bija ļengans, kā padevies neredzamai sakāvei, mati saķepuši, ar nelieliem treknuma gabaliņiem tajos. Tas Leonu nobiedēja. Kaut kas salūza arī viņā. Rīta pasaule viņiem bija atņemta. Leons ģērbās kā zaglis. Saule jau bija pacēlusies pāri pretējam namam, visas mašīnas bija pametušas pagalmu. Veca tante mēģināja uzklāt kaķa līķim reklāmas lapiņas, izvilktas no uzlauztajām pasta kastītēm, vēloties to novākt no ceļa, bet nevēloties tam pieskarties. Leons klusi aizvēra aiz sevis durvis, skaidri zinot, ka vairs neatgriezīsies.
