Varēju arī vienkārši ietvītot, bet gribas, lai vismaz kāds arī noskatās, šeit tomēr informācija būs noturīgāka un neaizslīdēs zem pārējiem tvītiem.
Filmu man ieteica, es pats nebūtu skatījies indiešu romantisko drāmu, man drīzāk pievelk franču/itāļu/korejiešu psihodēlija, taču es ne mirkli nenožēloju, ka ieteikumu ievēroju.
My name ir Khan ir filma, kas stāsta par iespējām un cilvēka ceļu uz laimi. Protams, arī par mīlestību un šķēršļiem tās ceļā, sāpēm, ciešanām un toleranci. Galvenais varonis Rizwan Khan ir musulmanis ar Aspergera sindromu (viena no autisma formām), kurš pēc mātes nāves dodas pie brāļa uz Ameriku, lai izpildītu mātei doto solījumu - dzīvot labu un pilnvērtīgu dzīvi. Lielo cerību zemē viņš atrod sev ģimeni, mieru un laimi, taču traģiskie 11.septembra notikumi apgriež viņa dzīvi ar kājām gaisā, viņš dodas ceļā, lai izpildītu sievai doto solījumu, pateikt prezidentam un visai tautai, ka viņu sauc Khans un viņš nav terorists.
Filmā neizbēgt arī no indiešu klasikas - dejām un mūzikas, taču šeit tas netiek pārspīlēts, nevienā brīdī jūs neredzēsiet kā ar zirgu var izšļūkt zem smagā auto apakšas vai paraut ratā traktoru, nemaz nerunājot par lidojošiem supervaroņiem iespīlētās biksēs un palagā (pag, tas taču supermens). Neiztikt arī bez Amerikas masu psihozes sevis slavināšanā, ar pacilājošas mūzikas un stingru varoņu palīdzību (jā, vienā brīdī var dzirdēt arī slaveno Obamas - Yes we can).
Neskatoties uz vairākām klišejām un to, ka kopumā jau viss ir redzēts, filma aizrauj, liek dzīvot līdzi varonim un cerēt, ka viņam izdosies. Nevienā brīdī nerodas sajūta, ka "nu jā, slims, bet vis jau Dieva radībiņa". Tieši otrādi, Khans iedvesmo, tīri cilvēcīgi, dod cerību, ka man arī viss var izdoties, ja vien es būšu pārliecināts un labs, darīšu labus darbus. Izvairoties no muļķīgās naivuma sajūtas, skatītājs tiek ierauts notikumu virpulī, caur ciešanām mācoties toleranci, līdzcietību un mazu daļu dzīves gudrības.
Filma noteikti patiks sievietēm, kuras vēl nav pavisam cietsirdīgas stervas, bet ar sapņaini cerīgu skatījumu dzīvē. Es raudāju, pavisam nopietni. Džekiem neiesaku, tad jau labāk Blitz pamācīties kādu skarbāku vārdu vai kā pareizi ar montirovku sist cilvēkam pa seju.
