Milzīgas lietus lāses, sajaukušās ar krusas gabaliņiem, sitās pret automašīnas stiklu, Māris ieslēdza logu tīrītājus un klausījās klasisko mūziku no paša ierakstīta CD, uz kura rotājās uzraksts - Īpaši mierīgi. Pēkšņi uznākušais spēcīgais lietus radīja sajūtu, ka ir jau vakars un drīz būs jāsāk strādāt, braukāt pa Rīgu sava "Īpaši mierīgi" pavadījumā, tikai, diemžēl ar cilvēkiem. - Kaut nu neviens šodien nerunātu, nodomāja Māris brīdī, kad gar logu pazibēja baltu matu šķipsna un salijusi sieviete ielēca aizmugurējā sēdeklī. Māris uzreiz sajuta viņas smaržas, pareizāk sakot, slapjas sievietes smaržas sajaukumu ar viņas parfīmu. Tas bija tik satraucoši patīkams maisījums, ka Māris uz brīdi iekšēji apmulsa un iedomājās sevi mīlējoties ar pašu grieķu kalnu puķu dievieti Oreithyiu.
Tikai salijušās sievietes vārdi - Aizved mani kaut kur, atgrieza Māri realitātē. Viņš dzina prom savu redzējumu tik sparīgi un stipri, ka izskatījās it kā viņš atkautos no vesela tūkstoša satrakojušos un nogalināt kāru āfrikas bišu mākoņa. - Viņa noteikti ir kaza, domāja Māris, kas var būt briesmīgāks kā pateikt šoferim, lai pavizina? Sterva. Slima, privātīpašnieciska un dumja neirotiķe, kas rij antidepresantus tikai tāpēc, lai neizskrāpētu acis visiem, kas vien patrāpās pa rokai. Resna, noteikti arī resna. Dumja un resna. Ar treknu, bālu ādu, lielām, sarkanām pūtītēm, strutojošiem furunkuļiem un sapuvušiem zobiem un dakteris Zoidbergs uz viņas fona izskatās pēc skaistuma karalienes.
Beidzis vicināt rokas, Māris noskurinājās un sāka braukt. - Es atvainojos, man uz Mežciemu vajag, man tāds ieradums, nedaudz pakaitināt cilvēkus, bet tevi es nemaz negribēju kaitināt, es redzēju kā tu parkojies, jauki, reti kurš tagad zina, ka stūrē jāgriež tikai tad, kad mašīna ir sākusi kustēties, nevis mocīt, griežot uz vietas.
Māris uz brīdi aizvēra acis, lai beigtu trīcēt rokas un, uzsācis braukt, ar runcim līdzīgu labpatiku iedomājās meiteni kailu, nevarīgu, spiedzošu un netīru. Savu mazo noslēpumu Māris atklāja, skatoties porno. Sākotnēji viņš mulsa no tā, ka uzbudinās skatoties īpaši rupjās ainas, kur meitenei tiek sists un viņa tiek pazemota. Mārim likās, ka tā ir sagadīšanās, taču, kad kārtējo reizi bija pieķēris sevi īpaši uzmeklējot rupjās ainas, viņš nolēma izmēģināt kā tas ir realitātē, dzīvē. Tā kā viņam nebija īpaši daudz ko darīt brīvajā laikā un viņš speciāli no tā mēģināja tikt vaļā, Māris nolēma, ka tas būs viņa jaunais hobijs, kas piešķir vīrietim tik nepieciešamo šarmantumu un noslēpumainību. "Cilvēks nedrīkst noliegt pats sev savus instinktus, tā būtu melošana sev, bet sevi ir jāmīl un jādara tas, kas liek sirdij pukstēt straujāk", sprieda Māris, pirmo reizi mainot maršrutu ar pavisam skaidru mērķi. Pirmā reize bija kā pirmā reize vispār, pārāk daudz maiguma, kas vispār ir dīvaini, ja runa ir par ko tādu, pārāk daudz baiļu, zināšanu trūkums ar ko sākt, sist uzreiz likās ne visai pareizi, īpaši daudz runāt arī negribējās, neveikli, tramīgi, bet visai cerīgi nākotnes perspektīvā.
Māris attapās no sava mirkļa nomoda sapņa brīdī, kad no aizmugurējā sēdekļa atskanēja jautājums: - Vai tev ir kāds sapnis dzīvē?
- Kas, es tev kāds Mārtins Luters Kings, lai man būtu sapnis!? Atcirta Māris. - Man ir savs plāns, pie kā arī pieturos.
- Man gan liekas, ka cilvēks nevar dzīvot bez sapņa, liela vai maza. Savādāk tik tāda eksistēšana sanāk, brīnišķīgās dzīves dāvanas izniekošana.
- Man nav nekas pret izniekošanu, turklāt es to daru diezgan meistarīgi.
Māris jau atkal nedzirdēja meitenes filosofiskos spriedelējumus, tā vietā viņš iedomājās kā virves iegriezīsies viņas delnu locītavās, skujas lips klāt aukstiem baiļu sviedriem klātajam augumam, kā viņš iesūks nāsīs baiļu un izmisuma smaržu, piepildīs ar to pilnas plaušas. "Un kas vainas tādai dzīves izdzīvošana?", pie sevis smaidot novilka Māris.
- Tu tici dēmoniem?
- Ko? Kādiem vēl dēmoniem, klausies, meitenīt, nečakarē man smadzenes, man vēl smaga darba diena priekšā, nesabojā to jau tagad.
- Es gan ticu. Tie patiesi eksistē, tikai neko nesaprot no cilvēkiem un viņu dzīves, tāpēc tie nereti uzbrūk un dara pāri nepareizajiem, tie nezina kā pareizi izvēlēties, tāpēc dēmonus nevar vainot, tas būtu tikpat muļķīgi kā vainot lietu par to, ka ir sagāzusies tava labība.
- Labība, novilka Māris un atcerējās mātes asaras, kad viņa stāvēja labības lauka malā, noslīkusi uz ceļiem un nolādēja visu savu dzīvi, Māra tēvu, vectēvu, lietu un visu valsti piedevām. - Tu esi no laukiem?
- Kurš tad nav?
- Nja..
Blondā sterva bija trāpījusi Mārim uz melanholiskā nerva, viņš vairs nedomāja par viņu, bet gan par laukos pavadīto bērnību, sapņiem par labāku dzīvi, lieliem sapņiem, par māju, sievieti, bērniem, par divām jaukām meitiņām, kuras viņš ģērbtu reperiem līdzīgā stilā un mācītu makšķerēt, braukt ar riteni, kauties un vispār visām tām svarīgajām lietām, kas kārtīgām meitenēm būtu jāmāk. Māris vairs negribēja sajust adrenalīnu, drīzāk nolīst kādā stūrī un izraudāt savu dzīves sāpi. Meitenītei bija taisnība, cilvēks nevar dzīvot bez sapņa, un Mārim tāds bija, tikai sāpīgs, nepiepildāms, plaušas iznīcinošs sapnis no kura ir jātiek vaļā.
- Tā kā mēs jau esam gandrīz klāt, vai drīkst palūgt tavu tālruņa numuru? Es gribētu tevi vēl kādreiz satikt, ja tev nav iebildumu? Tikai nesaproti nepareizi, es neuzmācos, bet man liekas, ka mums varētu sanākt visai interesanta diskusija.
Māris nomurmināja savu tālruņa numuru, izdeva atlikumu un turpināja sēdēt mašīnā pie daudzdzīvokļu mājas durvīm, ar ieslēgtiem logu tīrītājiem un klausoties, jau otro reizi sākušo skanēt, "Īpaši mierīgi" ierakstu. Viņa galvā bija pārāk daudz domu, smarža, balss, sasvīdušais ķermenis, sārtie plankumi uz ādas no viņa sitieniem, kas tik ļoti atgādināja viņa mātes zilumus uz ceļgaliem, kad viņa bija nometusies ceļos lauka malā, māja, sieviete, divas jaukas reper-meitenītes, rīta avīzes, kurās viņš lasa par kādu maniaku izvarotāju, kurš uzradies pilsētā un kuram masu mediji iedevuši iesauku "Mizantropiskais Robins", gluži kā ASV tiek dotas iesaukas lielākajiem noziedzniekiem. Mārim nepatika viņam aiz muguras piešķirtā iesauka, "Kāpēc Robins?", viņš kasīja pakausi, dodamies pabraukāties pa pilsētu.
Māris kārtējo reizi nopurinājās, dzīdams prom melanholisko vīziju, nomainīja disku uz "Jestri", lai nedaudz savāktos, un ar cerību, ka blondā meitene, kura izrādījās pat vairāk nekā glīta un nebūt ne resna, viņam tiešām kādreiz piezvanīs, brauca atpakaļ uz savu punktu un gatavojās nogurdinošajai un vienmuļajai darba dienai.
