Sākumā man bija doma no šīs tēmas izspiest kaut ko nopietnāku, nu, kaut nedaudz, kaut vai kā viena cilvēka izrādi divdesmit skatītāju priekšā. Nobijos, nesaņēmos, pietiekoši neiedziļinājos, noslinkoju un vēl citi iemesli, bet arī atstāt zudumā negribu, tāpēc "nometu" šeit. Jā, daži jau ir lasījuši, daži palīdzējuši, liels paldies Zanei, Guntim un vēl vienam aktierim, kurš Arvīda Deģa izrādē tēloja pirātu, diemžēl neatceros kā viņu sauca.. Lai nu kā, pamēģiniet iztēloties, ka esat kādā privātā dzīvoklīti un viens džeks jums stāsta šo, lēnām malkojot tumši sarkano šķidrumu no vīna glāzes.
Izrādes laikā tiek stāstīts par lietām, kas iedvesmo un paralēli notiek telefona sarunas, kurās norisinās veselas attiecības, sākums, vidus, beigas. Iedvesmojošām lietām ir jāsaistās ar konkrēto attiecību stadiju.
Mākslinieks sēž krēslā. Fonā atrodas zvanītājs, kurš tiklīdz beidz savu sakāmo - sastingst.
Es vēlos pastāstīt jums par iedvesmu. Par tām mazajām lietām un notikumiem mums apkārt, kas liek dzīvei ritēt daudz straujāk un ikdienu padara daudz krāsaināku. Protams, ka ne jau lietas, kā priekšmeti mūs iedvesmo, bet gan tas, ka tie ir kāda iedvesmas rezultāts. Dvēseles produkts. Kāda pilnīgi sveša cilvēka iedvesmas rezultāts, kas rada jaunu iedvesmu citiem, tik pat svešiem cilvēkiem. Iedvesmas nebeidzamais cikls. Tāpēc ne jau par sevi un savām iedvesmām es nācu stāstīt. Bet gan par kopējām, par tām, kuras katram ir bijušas savādākas, bet tomēr visiem tik līdzīgas. Tāpēc mani vajā vajadzība dalīties. Dalīties stāstā par tām lietām, kas dod mums spēku neapstāties. Par iedvesmu.
Iedvesma spēj piešķirt spārnus jebkurai apnicīgai, nepatīkamai, garlaicīgai nodarbei. Piemēram, iešanai uz skolu. Es nekad neesmu vēlējies iet uz skolu. Man likās, ka tur nekā jauna nebūs, tikai skolotāja kniebs citā plecā par nepaklausību vai uzsitīs ar lineālu pa citiem pirkstiem. Bet, lai kliedētu drūmās atmiņas, es atceros par Elīnu. Viņa mācījās vienu klasi augstāk un tik daudznozīmīgi man smaidīja. Toreiz likās, ka šis smaids nav tikai tāpēc, ka esmu jancīgi saģērbies… Un tas mani iedvesmoja! Iedvesmoja saņemties un viņu noskūpstīt. Protams, tur nekas nesanāca un es biju par apsmieklu visai skolai, bet KĀ ES TAJĀ DIENĀ GĀJU UZ SKOLU! Būtu jūs mani redzējuši. Izspūris, nevīžīgs, ar vaļējām kurpju auklām, bet smaidīgs.. Un laimīgs. Man aiz muguras plīvoja iedvesmas spārni, kas došanos uz skolu padarīja par labāko, kas ar mani bijis.
Tel: Čau, te es, jā, es, zinu, ka solīju tik agri nezvanīt, bet man te tā sanāca.. nu, man te ir divas biļetes uz koncertu un es tā iedomājos, varbūt tu vēlētos ar mani.. tā kā aiziet.. Jā. Super, jauki, tad septiņos esmu tev pakaļ? Labi, labi..jauki..
Kāpēc gan dzīve ir tik nežēlīga un apziņa par to, ka bērnība, skola, studiju laiks ir bijis laimīgākais laiks tavā dzīvē, nāk tikai tad, kad tas viss ir jau sen aiz muguras? Pēc tam mēs sākam nebeidzamu pakaļdzīšanos laikam – nesamies uz priekšu, nemanot, kas notiek ap mums, ķeram nenotveramo un pienākumus uztveram kā apgrūtinājumu. Tajā, vislaimīgākajā laikā, mēs centāmies kļūt ātrāk pieauguši, jo likās, ka tur – pieaugušo dzīvē viss ir labāks, mierīgāks, skaistāks. Tā mēs patraucamies garām savām vislaimīgākajām dienām un pēkšņi attopamies, ka beidzot esam lieli.. un vieni. Vieni paši izmesti lielajā dzīvē, kur neviens vairs netekalē tev nopakaļ un nerūpējas par tevi, kā agrāk. , neviens nepārbauda tavas atzīmes, nerāj, negatavo pankūkas ar ābolu ievārījumu un pienu, neapskauj tikai tāpēc, ka jūs vieno kaut kādas saites, kas ir stiprākas nekā tu spēj iedomāties, stiprākas nekā tūkstotis savītu kopā kuģa auklu. Nav jau tā, ka dzīve apstātos, šī sajūta iezogas tikai pavisam īstu brītiņu, kaut kad brīdī, kad tu skrien no vieniem saviem pienākumiem pie otriem. Lai pelnītu.
Tel: Čau! Bija ļoti jauki ar tevi pavadīt laiku, paldies, jā. Man arī patika, paldies, ka piekriti. Paldies, jā, labi.. nu tad līdz rītam, jā.
Atceries tos mirkļus, kas bija starp bērna pienākumu pildīšanu? Atceries kā gāji pie kaimiņiem pāri puķu laukam? Cik ļoti gara likās zāle un kā tavas mazās kājeles pinās tās stiebros. Tu apstājies pie kāda zieda, ieraudzīji kukainīti un ilgi jo ilgi pētīji to. Liki pirkstu kukaiņa priekšā, lai uzrāpo uz rokas līdz pašam pirkstu galam un skatījies kā tas izpleš spārnus, sabužina tos un aizlido. Sajūsma nebeidza pārsteigt. Un tu jau atkal meklēji jaunu kukaini, jaunu puķi.. Un tā stundām ilgi! Laiks bija visai nosacīts un laika apziņas vēl nebija, līdz brīdim, kad kāds par to neizstāstīja. Bērnībā laika bija tieši tik daudz, cik vajadzēja, varēja izstiept abas savas mazās rociņas --8-- lūk tā. Tieši tik daudz bija laika!
Tel: Halo! Jā, cik jauki tevi dzirdēt. Jā, tu arī no rīta dzirdēji kaimiņus lamājamies? Ha ha, jā.. Bet tu biji tik mīļa, es nekādi nevarēju piecelties, tā vien gribējās pieglausties tev klāt un nelaist vaļā.. Jā, pavisam. Jā. Labi.
Vai jūs esat kādreiz mēģinājuši apstāties? Nevis tāpēc, ka kaut ko aizmirsāt vai pārdomājāt, bet vienkārši apstāties. Pa ceļam uz banku vai kādu citu tikpat svarīgu iestādi, vienkārši apstāties kādā no pilsētas klusuma kabatiņām. Pamēģiniet. Tā minūte neko nedos, nekur jūs nenokavēsiet. Pagrieziet skatienu pret debesīm un ieklausieties pilsētā. Un jūs dzirdēsiet vēju koku lapās, putnus, jūras viļņu šalkas. Uz mirkli jūs būsiet tur - pludmalē, gulēsiet ūdenī ar izstieptām rokām un kājām un ļausieties, lai viļņi cilā jūsu augumu. Atsvaidzinājums un pilnīgs miers. Ir tik labi. Skrienot un neapstājoties mēs tik daudz ko palaižam garām. Mēs varam paskriet un nepamanīt pat mīlestību. Kur gan tā paliek lielajā skrējienā? Tā mīlestība ko rāda melnbaltajās filmās, kur galvenais varonis solās pievilkt tuvāk mēnesi, novelk savu smieklīgo hūti, lai noskūpstītu meiteni.. un meitene paceļ kāju, kad viņu skūpsta. Filmās mīlestība ir mūžīga, tā turpina dzīvo mūsu galvās kā pašu turpinājums, neskatoties ne uz ko.. Tas taču ir tik jauks laiks, kad esi iemīlējies. Kur tas paliek? Vai atkal paskrēja garām?
Tel: Jā. Nē, es šodien nevaru. Nē, nevaru. Es taču saku, ka nevaru. Nu beidz, cik tad var? JĀ! ES TEVI MĪLU! MĪLU, saku taču. Nu nē, kāpēc, lai es tev melotu? Jā, nu satiksimies, parunāsim, labi, JĀ, LABI. Viss.
Aizdomājas. Neliela pauzīte. Jūs jautāsiet – bet kas tad galu galā mani iedvesmo? Ziniet, pagājušo vasaru es devos braucienā pa Eiropu. Biju vairākās valstīs, daudz ko labu atceros, bet visspilgtāk man atmiņā ir iespiedusies viena pils Slovākijā. Vismaz man likās, ka tā bija pils un man liekas, ka tā bija Slovākija, bet ne jau tam ir nozīme. Es to tuvumā nemaz neredzēju. Bija dziļa, tumša nakts, līkumains ceļš, es jau ilgi biju pie stūres - noguris, braucu lejā no kārtējā kalna un tad manā priekšā kā sapnī iznira pils. Tai vienkārši vajadzēja būt pilij, vismaz priekš manis tā bija. Iedomājieties – visapkārt tumšs, redz tikai tās mazās pārtrauktās līnijas uz ceļa un kraujas malu. Kad negaidot priekša iznirst zilā dūmakā tērpta ēka. Es tajā lūkojos kā mirāžā. Novēlu katram reiz kaut ko tādu skatīt savām acīm. Neliela pils neliela kalna virsotnē ar mirdzošām ugunīm.. visa zila, un nevis staru līnijām, bet vienkārši - visa tik zila, kā debesis īsi pirms saules lēkta. Un tad tā pazuda aiz līkuma. Viss. Tālākais jau bija manā galvā, kā gaisma līst no skaistām kristāla lustrām, kā bagātīgā mājvieta kādam kalpojusi par dzīves vietu, kādi ļaudis tur reiz mituši.. un ka šie ļaudis noteikti darījuši brīnišķīgas lietas. Un tagad tur noteikti dzīvo kāds labs un slavens cilvēks. Labais burvis, kurš dod iedvesmu dzīves rituma nogurdinātiem cilvēkiem. Tur, pie tā burvja, viss notiek klusi un mierīgi. Kurās kamīns, pretī tam stāv liels dīvāns, portvīna glāze, skan patīkama mūzika un viņš domā kā nest cilvēkiem laimi… Viņš rada iedvesmu veidot un darīt skaistas lietas tik vien ar to, ka ļauj pastāvēt tik debešķīgai vietai, kas naktī priecē nogurušus ceļotājus.
Tel: Jā. Nu mēs taču visu jau pārrunājām. Nē, nemainīšu es savas domas, nevajag man vairāk zvanīt. Nē, nav man citas, nē, nav, vienkārši nezvani. Viss.
Šis ir viens no retajiem tekstiem, ko esmu vairākas reizes apstrādājis un papildinājis, kaut gan nē, šis ir vienīgais teksts ko neesmu publicējis vai pārsūtījis uzreiz pēc tā tapšanas. Tātad esmu piestrādājis, taču piestrādāšana manā gadījumā nenozīmē, ka tas ir labākais ko es jebkad esmu darījis, labākais no manis nav centība, bet mirkļa plūsma, BAM, ir. Vai nav. Ja līdz šai vietai kāds vēl nav aizmidzis, tad jā, es saprotu, ka šis nav nebūt tik spilgts bērnības nostaļģijas atspoguļojums kā "Pieneņu vīns" Reja Bredberija izpildījumā, šis ir mans stāstījums par notikumiem, kas mani ir uzrunājuši un - jā, lielākā daļa skaisto notikumu man ir saistīta ar bērnību. Nav arī nekāda pētījuma un nebūs arī nekādu atziņu, kas "ja ne iespaidos, tad uzrunās katru". Iekšēji gan esmu mēģinājis saprast, kas iedvesmo cilvēkus. Vislabāko atbildi pats sev sniedzu tajos mirkļos, kad izraujos no mierīgā plūduma man apkārt, tieši šī izraušanās sniedz vismaz kaut kādu atbildi. Arī tad, kad bērnībā sēdēju pie tās puķes un pētīju visādus kukainīšus, es tiku izrauts no plūduma ar govs pļecku vai sagrieztu kāju pret aso zāli. Ja tas nebūtu noticis, puķīte vai kukainītis būtu tikai kārtējais zaļums, nekā konkrēta, kas spētu iedvesmot.
No kurienes viņi ņem spēku? Kāpēc aplipina mirkoautobusus ar dažādiem karodziņiem, uzlīmēm, uzrakstiem, no kurienes tik precīzi tekstuālie trāpījumi ko gribas nofotografēt un padalīties ar draugiem? No kurienes tās spīdošās acis, atgriežoties no garāžas, kur katras brīvdienas ķimerējas ar savu tehniku? Mopēda Rīga tehniskie risinājumi pārsteigtu visu pasauli, cik daudz tie tika forsēti, skrūvēti, pārbūvēti, praktiski nepastāvēja tāds mirklis, kad šis mopēds būtu uzskatāms par salauztu. Kad daudzi jau būtu izmetuši un aizmirsuši, tas tips ar spīdošām acīm un eļļainu dvēseli, izdomā, ka var vēl izvirpot trešo gredzenu, nomainīt aizdedzi un noplīsusī gāzes trosīte ir tikai pārejošas neērtības, to taču var vienkārši piesiet pie stūres un tas nekas, ka mopēds patstāvīgi paātrinās katru reizi, kad griezīsi stūri pa kreisi. Šos cilvēkus var apbrīnot. Un, principā, mēs varam apbrīnot paši sevi, jo tie esam mēs un katrs mums apkārt, kurš izraujas no laika plūduma un gūst iedvesmu. Ikdienišķi notikumi, it kā nekas īpašs, bet tomēr dzirkstelīte, kas liek pukstēt sirdīm.
Tel: Klau, tu rīt esi brīva? Tiekamies turpat kur parasti? Labi, vienos der. Labi, es būšu.
