Pieteikums - atteikums, gandrīz kā automāta kārta atkal un atkal šausta manu ļumīgo ķermenīti, spiež lejā, uzvaroši uzliek kāju uz kakla un pēta, kas nu būs? Man vajag atrakstīties, priekš sevis, visi, kas man ir apkārt un kaut nedaudz dzird mani, jau visu zina - esmu diezgan bezcerīgs. Es par darbu. Noteikti, ka visādā citādā ziņā arī, bet ne par to. Pagājis jau nedaudz vairāk kā pusgads un es joprojām esmu turpat kur biju sava darba meklējumos. Kaut gan nē - esmu vēl sliktākā situācijā, iepriekš man vismaz bija kaut kas ko darīt, kur uzturēties, reizi dienā apēst kebabu un iedzert.
Esmu jau izmēģinājis vairākus pašanalīzes paņēmienus, sākot no informācijas iegūšanas par suicidāliem klubiem Japānā, beidzot ar smagu pārdzeršanos, atturēšanos no visa negatīvā, pozitīvisma paaugstināšanu, savu kļūdu meklēšanu, analizēšanu, saņemšanos, kosmisko čakru attīrīšanu un pieslēgšanos Visuma datu bāzei.
Nav tā, ka es pilnīgi visur esmu nošāvis greizi, nē, no laukiem esmu ticis prom, pabeidzu vienu skolu, otru, universitāti, sāku strādāt, varbūt kaut kur neieguldījos par visiem 100% taču jāsaprot, ka tā man bija novēlotā bērnība, beidzot iespēja darīt kaut ko pašam, tai skaitā arī draudzēties, iemīlēties, bezatbildīgi kost, padzīvot bez privātiem aizliegumiem, iztrakoties un kniebties kā trakam ērzelim pirmajos pavasara ganos. Kaut kur pakausī spiež doma, ja es būtu tos 20-30% darba laika veltījis pašizaugsmei nevis meiteņu ķerstīšanai un sarakstei, viss būtu ok un es tagad nerakstītu neko tik nožēlojamu, bet gan strādātu un pelnītu cilvēka cienīgu naudu, taču tam ir grūti noticēt. Vai pieņemt.
Pamēģināju arī kaut ko tik smieklīgu kā sava "biznesa" uzsākšanu. Sanāca ne gluži savs un arī rezultāts ir pat pārāk bēdīgi smieklīgs. Hei, davai uztaisām vietu, kur cilvēki var šķirstīt grāmatas un kost!? Civilizēta ideja, neprasa daudz naudas, atbilst dzīves veidam, kas gan var noiet greizi? Izrādās viss. Un, kurš riskē, tas beidz savu uzņēmējdarbību smagās pārdomās, milzīgās dzīves mācībās, ar parādiem, saistībām un noplēstiem nagiem, sēžot nedaudz piesalušā peļķē braucamās daļas vidū. Protams, ir arī ko pamācīties, tīri praktiskas lietas kā kolēģa, vietas, idejas izvēle, bet neskaidrība ir tajā, kāpēc šīm mācībām ir jābūt tik grūtām kā lokomotīves vilkšana aiz olām piesietā striķī?
Pirms miega nedaudz attālinos no sevis, tieši tik tālu, lai varētu paskatīties no malas. Un ir interesanti, ja pirms gada es vienkārši biju ar visu neapmierināts un čīkstēju par to un šo, tad pēc gada esmu pilnīgi sabrucis. Tad bija labi, pavasaris, jaunas domas, meitenes, pirmie zāles pleķīši, smarža, galu galā, cerība, vīzija par iespēju kaut ko sasniegt, izdarīt, beidzot sajust kaut kādu stabilitāti dzīvē, tad tagad ir tikai brēcoša nepieciešamība vai vēlme pēc tā visa sajušanas. Šausmīgākais ir tas, ka es pilnīgi jūtu kā attrofējas manas smadzenes. Gluži kā sakalst koka lapa paātrinātā video. Ja cilvēkam atņem cerību, viņš iznīkst. Man neviens neko neatņēma, es pats kaut kur pakāsu.
Ak jā, atkal gads ir apkārt un man jāmaksā nic.lv par iespēju rakstīt, tas ir, par bloga nosaukuma saglabāšanu. Toreiz es kaut ko rakstīju, kas cilvēkiem vēl nedaudz interesēja un man saziedoja naudu kādiem trīs alus kausiem un maksājumam par domēnu. Šobrīd es tam neredzu jēgu. Jā, protams, reizēm man rodas kāda doma uzrakstīt kaut ko traku, smieklīgu vai vienkārši interesantu, nostāties pretī pasaulei un teikt - hei hei, redzi kāds es te foršs esmu! Tagad tā sausā lapiņa nespēj salikt kopā pat pāris sakarīgus teikumus, piesēžos, pakustinu pirkstus, pamētāju bumbiņu pret sienu, paglaudu kaķi un eju uzpīpēt. Man nav ko teikt. Tāpēc es domāju, ka blogam būs gals. Ja, protams, nekas nemainīsies, bet šobrīd es tam pat neticu.
